Atīdami Zīmyssvātki

Kai tī beja, kai nabeja, a gods skaiti jau cauri. Vacais gods ruopoj prūm ar cauru kuldu, kreditim i pogostim, jaunais atjuoj ar jaunim porodim i nūvodim.

Kai tī beja, nabeja, vēļ vīns gods puordzeivuots. Ar dorbim i nadorbim. Idejom kai sātom i sātom kai idejom.

Daļa dorbu jau cauri. Ortografejis nūsacejumi izdūti, latgalīšu muzykys koncerti i dzejis skaitejumi izskaniejuši, dzejis disks jau pluovoj pa pasauli i skaņ sātā i radejā, latgalīšu rokstu volūdys kursi nūsaslāguši – da cyta goda.

Ari latgalīšu dzejis antologeja “Susātivs” izlaista pasaulī i nūpierkama puors veikalūs – Rēzeknis “Liesmā”, Reigā ak jau byus jaunnedeļ. Tai saguoja, ka Zīmyssvātku duovonom jū var nūpierkt tik Rēzeknis gruomotneicā i nu izdevieja, bīdreibys “Latgolys Studentu centrs”. PVN mainis trikmīņs īt ar problemom, a voi ta kod bez problemu bejs. Īs laiks, īs padūms.

Tai godam nav bejs ni vainis. Kū var ceļt, tū var nest. Ka atsarūn cylvāki, ir ari nostys. Labi, ka atsrūn lobi i troki cylvāki i panas koč gabaleņu.

Palānom teik veikšti jauni latgalīšu koncerti, pasuokumi, gruomotys – jau cytam godam.

Vēļ itymā godā byus čyguonūs īšonys pasuokums – seminars “Sanūs omotu škola” Latgolā. Ar dzīsmem, daņčim, omotim, sasatikšonu i maskom. Raiņa muzejā Berkenelē. Gostūs atbrauks boltkrīvi nu Minskys, pasadaleis ar sovom zynuošonom. Paļdis Daugovpiļa rajona padūmis Tautys izgleiteibys i kulturys centram – par jumta īdūšonu!

Kab na jūs, pasuokums nūtyktu vysleidza – ir idejis, kam ir juopīsapylda. Tok kur nabejs šaureibā i kluseņom. Sovā pakrieslī dzeraunis sātā. Niu tī varēs pīsadaleit i latgalīšu i boltkrīvu jaunīši, i vītejūs folklorys kūpu ļauds.

Nu Zīmyssvātku da Zvaigznis dīnys Latgolā čyguonūs īšonys laiks.

Bez čyguonūs īšonys kai bez maizis. Gods juopabeidz ar trūksni. Tod jaunā godā natryuks ni maizis, ni suoļa, ni ideju. Kab na čyguonūs īšonys kasgods, voi byutu trokuma jaunom idejom, projektim, dorbim, dareišonom i spāka izturēt cauru godu? Tok jau nā. Nivīns nav raudziejs.

Riskēt nadreikst. Partū čyguonūs juoīt ari itymā godā.

Ka projektam nivīns naīdūd naudys, tys tok nanūzeimoj, ka idejai juopropulst. Daudz kū var ar sovu spāku i par sovu naudu. Bejs, nabejs. Bess ruovs tū naudu. Ni juos kod bejs, ni juos kod byus. Juosaprīcoj par tū, kas ir.

Kai pyrms puors dīnu sovā dīnrokstā raksteja Raibīs Suņs: “Nazynu, vysi aptrokuši ar tū tai saucamū „Krīzi”, ka ar puora ļaudim aš i parunuot nav par kū. Da, kaida krīze… Latgola kaidā čūkstā ir bejuse, taidā i ir. Byusim objektīvi.”

Optimismam nav pamata. Prīcys meklej pats.

Cyta storpā izzynuoju – Viļānu nūvods dzeivs. Varakļuonu tože.

Kai ta Viļāni varātu byut zam Varakļuonu voi Varakļuonu zam Viļānu. Tik pīktā godā, kod dadzynuoja muižys, ar sokumim guoja vīns ūtram paleigā. Tai atguodoju nu Napaleona Rudko raksteituos Viļānu viesturis. Napīmiņu, kurs kuram guoja paleigā. Tok tys palics atmiņā kai īviereibys cīneigs viļuonīšu i varakļuonīšu sadarbeibys paraugs.

Niu Viļānim otkon sova byušona, atseviški nu Rēzeknis. I Varakļuonim sova, bez Modūnis. Maltai gon naizadeve. Tai kai Malta byutu kai taids anklāvs pa vydu Rēzeknis nūvodam, Maltu integrēja. Reizem ir labi dzeivuot pasauļa molā. Tod ar vysim sovim klāvim var taiseit vysaidus anklāvus, piklāvus i izklāvus – nivīnam besam sirds natreis.

Nazkod tai jau beja. Viļānu rajons. Niu nūsaukums cyts – Viļānu nūvods. Ak jau i ļauds tī poši – rajona ļaužu bārni i unuki dzeivuos nūvodā.

Viļānu rajonam beja pat sova avīze “Pa Ļeņina ceļu”. 20. g. s. 50. godūs. Rakstēja par kolhozim, kulturu, religeju i dzeivi.

Īkopeišu puors rakstīņu. Kab naaizamierstu, kas mes bejom. Kab īguoduotu, ka mes poši niu izalosom, kaidi byusim i kai myusim byut iz prīšku. Niu i ite.

I tai – lai runoj avīze “Pa Ļenina ceļu”.
Izdeviejs – Latvejis Kompartejis Viļānu rajona komitejis i Viļānu rajona dorbaļaužu deputatu padūmis organs.
Laikroksts izguoja ūtartdīnēs, catūrtdīnēs i sastdīnēs.
Numers moksuoja 15 kapeiku.

Priekšnesumi ražas novācējiem

Svētdien, 9. augustā, kolhoza “Padomju Latvija” mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs sniedza koncertu ražas novācējiem. Programmā bija burjatu – mongoļu ludziņa viencēliens “Bezastainais velns”, ko sapulcējušies noskatījās ar lielu atzinību. Labi solo dziesmas, kā arī duetu akardeonista Usāna pavadījumā izpildīja Litvekova un Puškina. Lielu piekrišanu izpelnījās intermēdijas.
Pēc priekšnesumiem sākās dejas. Te var piezīmēt, ka arī kopsaimniecībā “Padomju Latvija” ir neapzinīgi ļaudis, kas atnāk uz sarīkojumu iereibuši. Kārtības uzturēšanai būtu lietderīgi noorganizēt brīvprātīgo vienību.
A. Burskans

Pa Ļenina ceļu – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā

Kāpēc kolhozs “Avangards” atpaliek lopbarības produktu ražošanā?

(fragments)
Kolhozniecei b. Gaidulei kopsaimniecība uzticējusi audzēt un kopt 25 teļus.
– Ar ko jūs tos barojat?
– Tagad dienā dodam pus kilogramu miltu un sešus litrus vājpiena.
Teļi apmēram pus gada veci un pēc visiem aprēķiniem katram no tiem turēšanas laikā izbaroti apmēram 240 l pilnpiena, 800 l vājpiena, 60 kg miltu. Šo barību, pārrēķinot naudas vērtībā, iznāk, ka katrs teļš “apēdis” apmēram 600 rubļus, bet dzīvsvara pieaugums trūcīgs, teļiem lieli vēderi, bet muskuļi izdēdējuši. Tātad secinājums, ka teļi barību, kas izsniegta no klēts un fermas, faktiski visu nav saņēmuši. Bet kur tā palikusi?
– Nezinām, – norausta plecus kopsaimniecības vadītāji. Bet kā lai viņi zinātu, jo neinteresējas, kur aizplūst lopbarība, un neaizsprosto šo ceļu.
Fermā gadījāmies teļu dzirdināšanas laikā. Gaidule, sameklējusi četrus vecus, pie tam netīrus spaiņus un silīti, piepildīja šos traukus ar vājpienā atšķaidītiem miltiem. Dzirdināt laida teļus pēc kārtas. Kopējai darbs grūts, jo nav nemaz tik viegli savaldīt šos draiskuļus.
– Kāpēc traukus netīrāt?
– Nevar, jo tad tiem caurumi kļūst lielāki.
Patiešām, no viena otra trauka, kamēr teļš to sasniedza, aizplūda krietns strauts ielietās barības.

Pa Ļenina ceļu – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā

Lini jau mārkos

Kopsaimniecībā “Zelta druva” linu novākšana vēršas plašumā. Lini noplūkti no 7 ha platības. Tie arī atpogaļoti. Šim nolūkam izmantoja atpogaļojamo mašīnu, bet divi kolhoznieki strādāja ar rokas atpogaļojamām ierīcēm.
Vairāk nekā puse noplūkto linu jau iemērkti mārkos.
A. Šķiedra

Pa Ļenina ceļu – Ceturtdien, 1959. gada 30. jūlijā

Ko viņi krāpj – baznīcu vai komjaunatni?

Zinātne sen pierādījusi, ka reliģija aptumšo cilvēka prātu. Tā viņiem uzvelk it kā maisu pār acīm, un cilvēks kļūst akls. Par to cilvēcei kļuvis zināms jau pirms vairākiem gadsimtiem, tāpēc tagad miljoni vienkāršu ļaužu un pat kulta kalpu atsakās no reliģiskiem māņiem un sāk skatīt pasauli tādu, kāda tā īstenībā ir.
Lai cik tas savādi, taču arī šodien, kaut arī mazāk, iznāk sastapt cilvēkus, kas piekopj reliģiskus rituālus. To var piedot tādiem, ko sakropļojuši buržuāzijas laiki, kas nedeva iespēju apgūt izglītību, atbrīvoties no reliģijas. Bet to nekā nevar piedot jaunajai paaudzei, kas nepazīst buržuāziskos laikus, apguvuši augstas zināāsnas, bet tomēr daži staigā kā akli.
1958. gadā kopsaimniecībā “Dzirkstele” komjauniete Broņislava Mālniece salaulājās baznīcā. Viņu veda baznīcā nekas cits kā komjaunieši Alfreds un Lonija Latkovski (brālis un māsa).
Šā gada 6. augustā notika kolhoznieka A. Trokšas bēres – ar visām reliģiskajām ceremonijām. Kapsētā bija ticīgie. Viņi pazemīgi lieca savas galvas par aizgājēja dvēseles mieru, par šīspasaules grēkiem, par paradīzi, par vieglāku aizkapa dzīvi. Vārdu sakot, lūdzās par to, kā pasaulē nebija un nav.
Kopā ar gados vecākiem cilvēkiem un baznīckungu tāpat kā visi kapsētā kristījās komjaunieši Lonija Sondore, Jūlija Latkovska, turpat bija arī augstāk stāvošas personas: Dekšāres skolas pionieru vadītāja Eriņa un ciema tautas nama vadītāja Pastare. Tur bija ieradušies arī pionieri. Viņi, ieraugot savu priekšnieci, sākumā apmulsa. Bet tas nebija ilgi, un novēlojušās personas, nometušās ceļos, sāka skaitīt lūgšanu. Pionieri sekoja savas vadītājas piemēram.
Pat bērniem – pionieriem kļuva savādi, ka Eriņa, kas skolā labi veic akrobātiskos vingrojumus, tos apmainījusi pret galvas liekšanu baznīckunga priekšā.
Grūti pateikt, kāpēc šie jaunie cilvēki kristījās, gāja laulāties baznīcā un uz savas sejas uzmauca reliģijas masku. Varbūt viņi krāpa reliģiju, bet varbūt komjaunatni. Tomēr visiem skaidrs, ka tādas maskas viņiem ir un viņi savā aklumā nevar atteikties no reliģijas.
Mālniece, Latkovski, Eriņa un citi taču dzīvojuši pēckara laikā un kapitālisms viņiem reliģiju iepotēt nevarēja. To viņiem piespieduši darīt vecāki, tantes, onkuļi, kaimiņi un citi, kas sapinušies reliģijas māņu un viltības tīklos.
Nevar sevi uzskaitīt par taisnīgiem komjaunatnes vadītāji, kultūras darbinieki un citi padomju inteliģences pārstāvji un komjaunieši, kas piekopj reliģiskus rituālus. Pie tam komjaunatnes kolhoza organizācija L. Latkovsku ievēlēja par savu sekretāri un komjaunatnes rajona komitejas birojs to apstiprināja (!).
Katram skolotāja, ārstam, kultūras darbiniekam ir tiesības vecākiem palūgt skaidru atbildi, kāpēc viņi bērnus ved uz baznīcu un piespiež viņus piemēroties ticībai, kalt “dieva likumus” un tādējādi kropļo bērnu psihi?
Lielāka vērība jāpievērš darbaļaužu idejiskai audzināšanai, it sevišķi jaunatnei jāizskaidro reliģijas reakcionārā būtība un asāk jāreaģē uz šajā ziņa negatīvajām iezīmēm atsevišķu komjauniešu apziņā!
Dzirkstelietis

Pa Ļenina ceļu – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā

Vyss jaunais ir tys pats vacais.

Lai goda beigu steiga i napabeigtūs dorbu stress atļaun pabyut kūpā ar sevi i nūstateit sevī pasauļa parādu – saprast, kur beji, kur ej i kas byusi.

Pasauli mīļuot var tik tys, kas meiļoj pats seve i pazeist pats seve. Prīca dzymdynoj prīcu, dzīsme – dzīsmi.

Lobuok reizi godā puorīt par dzerauni ar smierts, čyguona, nabašnīka, mārgys voi uoža masku, na globuotīs nu seve i cytu vysu godu zam īdūmuotu ideņtitašu i maluot sātā i teļvīzerī, avīzē i radejā. Lobuok reizi godā īlaist ustobā čyguonus, na vysu godu beitīs bādys atīšonys.

Lai raibs, troks, sirsneigs čyguonu laiks!

Kab i iz tovu sātu atītu smierts i izdancynuotu, kab cytu godu naslymuotu. Kam i tovys ustobys koktus izbadeitu dzērve, izdoncuotu luocs, kab cytu godu tī nabyutu putekļu i nabadzeibys. Kab i tev čygonka izzeileitu mīlesteibys, bagateibys i vysaida lobuma.

Kab atsavārtu vysys durovys, vysuos sātuos byutu vasali i prīceigi cylvāki, vysūs teirumūs augtu buļba, rudzi i kuopusti, vysūs klāvūs byutu gūvs, zyrgi, vuškys, cyukys, vystys i gaili.

Ka mes nūticēsim, myusim byus.

Kaladū!!!!