Aglonas maizes ceptuvi glābj tūrisms

Aglonas maizes ceptuvi kopā ar veikalu un kafejnīcu, viesu māju un vienīgo Maizes muzeju Latvijā vada Vija Ancāne. Kad darbinieki izņem no krāsns kārtējo cepumu, gaisā virmo īstas maizes smarža. “Latgales Laiks” vēlējās uzzināt, kā šī mazā ceptuve izdzīvo krīzes apstākļos.

Vasarā strādā ar divkāršu jaudu

Maizes cepēja Irina Mihailova saka, ka viņai patīk šis darbs: “Mēs šodien izcepām ap 200 kukuļu rupjmaizes, un gandrīz visi tiks iztirgoti tai pašā dienā. Kad tūristu vasarā ir vairāk, tad ceptuve strādā ar divkāršu jaudu.” Viņa uzskata, ka cilvēki maizi pirks arī tad, kad tā kļūs vēl dārgāka, jo bez maizes galds ir tukšs. Pašiem Aglonas maizes cepējiem ļoti garšo “Aglonas saldskābā maize”, “Jumīša rudzu maize”, arī plātsmaizes.

Vija Ancāne tieši aiz mīlestības pret maizi pirms astoņiem gadiem izveidoja maizes ceptuvi, vienlaikus īstenodama vēl dažas idejas. Turpat darbojas maizes muzejs, kuram jau ir trīs gadi un tajā var apskatīt 300 gadus vecas rokas dzirnavas un citus maizes cepšanas piederumus, kā arī atvērta viesu māja un veikals-kafejnīca. Vija pati ciemiņus sagaida tautastērpā, cienā ar tēju un tikko no krāsns izņemtu rupjmaizi. Vija stāsta pašas savāktos sakāmvārdus, ticējumus, pasakas, ieražu stāstus. Viņa uzskata – ja cilvēks māk godāt maizi, tad viņš prot cienīt arī cilvēku un viņa darbu. Jāpebilst, ka šovasar iznākusi Vijas Ancānes “Maizes grāmata”, ko atzinīgi novērtējusi Latvijas maiznieku asociācija.

Arī rīt, parīt un aizparīt

Aglonas maizes ceptuves pastāvēšanas astoņos gados visu izejvielu cenas strauji pieaugušas. Rudzu maizes ceļš no grauda līdz klaipiņam ilgst gadu, tātad maizniekam peļņa atnāk vēlāk nekā citās nozarēs, saka Vija. Viņai sešus gadus ir arī savs autoveikals, bet, diemžēl, pieaugot izmaksām, apgrozāmie līdzekļi palikuši tie paši. “Ja man nebūtu tūrisma, man nebūtu maizes ceptuves. Laukos pircēju paliek mazāk, tikai tūristi pērk mūsu izstrādājumus. Aglonas maizes ceptuve cep ap 200 produkcijas veidu. Kādām kāzām bija pieteikta rudzu maize divu sirsniņu formā – vienai sirdij bija jābūt sāļai (mēs pielikām “škvarkas”), otrai sirdij – saldai (pielikām sausos augļus). Vēl citās kāzās ar medu noēduši mūsu ceptās rudzu maizes sirsniņas. Pagājušajā gadā Maizes muzejā ciemojās ap 12 000 tūristu, šogad būs vairāk. Iegriežas arī tādi, kas grib tikai nopirkt maizīti,” stāsta Vija Ancāne.

Saimniece uzskata, ka Aglonas maizes ceptuve maizi ceps arī rīt, parīt un aizparīt – ja ir maize, tad ir viss, jo maize satur cilvēka organismam svarīgas vielas. Maize satur arī mājas un ģimenes, ne velti senāk māmiņas pirmo galdā likušas maizi, tikai tad domājušas, ko vēl ēdīs klāt.