Ziga

Maņ beja taids radinīks, Ziga. Nadaudz na sovā pruotā. Staiguoja vysu laiku ar mozeņu radiveņu leidza. I ar sumceni puo placu, kurā vysod noglys i vasars. I syta vysu laiku tuos noglys. No vysu laiku tikai divuos vītuos – voi nu akminī, voi nu zemē. Cik ni pruovēja īsist noglu akminī, vysod juos sasalīce. Palyka kai dzeļzs slīcenis… A smiļktīs ci muolā tuos īguoja ar vīnu sitīni.

Nikod jis nasyta noglys kūkā. Ni brusuos, ni špaluos, ni dieļūs, ni zabalonkuos, ni blučūs.

Sātā pi sīnom jam nikas nakarinēja – ni seipūlu vērtinis, ni gleznys, ni stuņdinīks. Dzeivova ar divom sovom muosom. Juos respektēja itū vīneigū juo uzstuodiejumu.

Jam es vīnu reizi pavaicovu – „a kū tu dzeivoj sātā, kurā kakažys sasystys ar noglom, da i greidys dieli na jau iz leimis turīs, a ?”

Daže napadūmojūt, atsacēja (voi nu jis itū vaicuojumu nu manis seņ jau gaideja, voi ari jam itū vaicuojumu tyukstūts reiz jau beja vaicuojuši) – „ka nabyutu tai, kai tu niu sacieji, tu maņ nikod par itū napavaicuotu.”

I todiņ suoka gari i ploši skaidruot, ka irā fizikys lykumi, cylvāku lykumi, i Zigys lykumi. Cīši seiki – da pošom pādejom peļu ūleņom.

Tod mes Zigu ilguoku laiku naredziejom. Kurta iz Sorokim jis atguoja. Treis izmāru lyluokuos kalošuos pa marta dublim.

Paprasēja iudini, a mes īdevem jam pelašķu (latg. žyužierņu) dekoktu.

Lobi nūdūmi nagaraņtej lobus rezultatus.

Čomboru, čizmu, kukužu, peliejumu čajenis jis dzēre vysod bez cukra. Da i cytus musynova, ka sovaižuok navā nikaidys izškireibys storp čajom, ka ir tikai vīna – soldonuo.

Tai kai jū nivīns najēme vārā, vysi meilu pruot ar jū runuojuos.

„A zupys kai tod, bez kriejuma vysys ir juoād?”

Vīns duraks var aizdūt tik daudz vaicuojumu, ka desmit gudrī naatbiļdēs.

„Voi ir vārts pazīduot sovu dzeivi tam, kab daruodeit, ka 2×2=7?”

„Voi navaida tai, ka mali par myusim pastuosta vairuok nakai patīseiba?”

„Par kū līcynoj analizis, kuruos ir pīraksteits, ka ir pamozs dzeļža daudzums ašnī?”

„Cik daudz zornu storp slīkšni i skūrstini?”

„Voi nuovei ir pīzeimju gruomateņa?”

Par Zigu juosoka, ka jis naprota ni dzeivuot, ni nūmiert.

Nūspēre jū zibiņs. Leita laikā stuovēja zam kūka, īspēre zibiņs jimā, a ni divdesmit metru augšuokajā viersyunē.

Ka z prīškā dalīk d, saīt vuords, kurs latgaliski zeimoj deja, daņcs.

Divus vīdeigus izteicīņus īguodoju nu Zigys – 1) vyspyrms vajag labi padūmuot, kai var kūta nadareit, i 2) streidūs vysbīžuok pīdzymst navys patīseiba, bet egoisms.

Valentins Lukaševičs, “Latvijas Avīze”, 2007.goda aprels