Vilnas segās sapņot ir veselīgi

Krāslavas rajona zemnieki allaž pārsteidz ar savu izdomu un neatlaidību, jo tikai tā var tikt dzīvē uz augšu. Robežnieku pagasta zemnieku saimniecībā “Smaidi” neliela nogāzīte noklāta ar svaigi izkārstu aitas vilnu, kas saulē žūst un gatavinās.

Saimnieks Mihails Ižiks saka, ka tā esot pēdējā ar rokām mazgātā vilna, jo darbs esot grūts un nepateicīgs, turklāt vilnu esot grūti izžāvēt kā nākas. Ja būtu sakārtota valsts politika un labvēlīga attieksme pret zemniekiem, varētu nodarboties ar tradicionālām lauksaimniecības nozarēm, bet pagaidām zemnieki spiesti meklēt citas iespējas, viņš stāsta. Aitkopjiem neklājas viegli, jo viena problēma valstī nav atrisināta – nav noieta vilnai un aitu ādām. Ja vilnai vēl atrod pielietojumu, tad ādas esot jānorok.
“Smaidu” laukos ganās 270 aitu ganāmpulks, taču sākuši ar trim aitām, stāsta Mihails. Pamazām ganāmpulks vairojies, piepirkuši klāt šķirnes aitas un cer nākotnē palielināt ganāmpulku līdz 400 galvām. Agrāk ar sievu Valentīnu strādājuši kolhozā “Skaista”, abiem ir agronoma izglītība. Mihails kolhozā bijis iecirkņa priekšnieks. Kad izjuka kolektīvās saimniecības, viņš ar ģimeni atgriezās sava vectēva saimniecībā un pievērsās aitkopībai.

Z/s “Smaidi” ir bioloģiska saimniecība, tāpēc arī produkcija ir ekoloģiski tīra, saka saimnieks. Viņš gan sašutis par valsts politiku, kas neļauj zemniekiem saņemt nopelnīto, jo aitas gaļu uzpircēji no zemniekiem ņem par 65 santīmiem kilogramā, bet tirgū kilograms aitas gaļas maksājot no 4 līdz 7 latiem. Pirms pusotra gada vēl cena turējusies virs lata, bet nu nokritusies tiktāl, ka vai jāraud. Protams, gaļai esot savas kundes, taču ar tiem vien galus kopā nesavilkt, tāpēc nākas produkciju tomēr nodot uzpircējiem.

Tā kā cirptām aitām labāka cena, mājās sakrājusies vilna, un saimnieki atraduši tai pielietojumu. Nocirpto vilnu saimnieki vedot pārstrādei kādā Dundagas uzņēmumā, kur tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas, tāpēc vilna pēc pārstrādes labi smaržo.

Reiz Mihails vērojis šo pārstrādes procesu un īsi pirms vilnas savērpšanas dzijā licis apturēt iekārtu, un noņēmis no darbgalda vilnas palagus. Viņam galvā iešāvās doma vilnas pusfabrikātu izmantot segu darināšanai. No kādreizējās šūšanas fabrikas “Latvija” dabūjis norakstītas šujmašīnas un izmēģinājuši savu domu īstenot, turklāt pieredze bija – sieva kādreiz strādājusi šūšanas kooperatīvā. Mihails stāsta, ka Valentīna pirmo segu darinājusi mēnesi, vairākkārt metusi nodarbi pie malas, jo nekas nesanācis. Taču abi neatlaidās un mēģināja atkal un atkal, līdz beidzot bija rezultāts. Tagad Valentīna segu dabū gatavu triju stundu laikā un pašmācības ceļā apguvusi dažādas viltības, kas padara segu izturīgu un viegli kopjamu.

Aitas vilnas sega ir bieza, bet viegla. Ziemā tā ātri ļauj sasildīties, bet vasarā zem tās nesvīst. Pirmās segas izķēruši radi un draugi, tā pamazām “Smaidu” segu labā slava aizgāja tautās. Segas cilvēki pērk gan sev, gan dāvanai. Pieprasījums esot, pat individuāli pasūtījumi, galvenokārt no Rīgas puses. Reiz esot šuvuši segu kādai basketbolistei. Sega bijusi platumā un garumā pāri diviem metriem, Valentīna knapi tikusi galā.

Atraduši īstās tehnoloģijas kvalitatīvu segu darināšanai, sākuši izgatavot arī spilvenus un matračus. Uz vilnas matrača guļot, ātri vien aizmirstas muguras sāpes. Ne velti mūsu senči agrāk valkājuši no aitas ādas darinātas vestes un kažokus. Tādas tagad lieti noderētu šoferīšiem, kas cieš no reimatisma un citām muguras problēmām, prāto Mihails. Diemžēl, šī joma Latvijā ir piemirsta. Viņš pats būtu gatavs šūt arī apģērbus no aitādām, taču neesot, kur ādas izstrādāt.

Mihailam ir daudz ideju prātā. Ja vien varētu piemeklēt atbilstošas telpas, viņš gatavs atvērt nelielu darbnīcu un radīt vismaz 10 darba vietas. Labu šūšanas meistaru ar pieredzi laukos netrūkstot, vajag tikai sākt. Iecerējis uzrakstīt projektu ES līdzekļu piesaistei, lai varētu iegādāties jaunas šūšanas iekārtas.

Taču ir vēl viena problēma – jāatrod pastāvīgs noiets produkcijai. Mēnesī varētu sašūt vismaz 100 segas. Mēģinājuši realizēt ar kādu veikalu, taču tad ieraudzījis, ka veikalā segai uzlikts trīskāršs uzcenojums, kas cilvēkiem noteikti šķiet par dārgu, tāpēc nolēmis pagaidām iztikt bez starpniekiem. Jau tagad ar pašu aitu vilnu esot par maz, tāpēc zemnieki iepērkot vilnu arī no Madonas, Gulbenes un Balviem, sadarbojas tikai ar bioloģiskajām saimniecībām. Šogad jau iepirkuši vismaz 3 tonnas vilnas, pašu saimniecībā iegūta tonna. Audumu segu apdarei iepērk vairumtirdzniecības bāzē un izvēlas Pakistānā ražoto katūnu, kas ir biezs un piemērots šādiem izstrādājumiem.

Vairākas reizes mēnesī Mihails dodas uz Dundagu ar vilnas kravu, turklāt tagad arī atteikušies paši to mazgāt, jo daudz kvalitatīvāk to paveic pārstrādes uzņēmumā. Mihails ir noskaņots jau septembrī uzsākt plašāku darbību, bet pagaidām meklē, kur to izvērst. Par nākotni esot jādomā, jo jāpalīdz abām vecākajām meitām un jāizskolo jaunākais dēls, saka saimnieks.

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu “Latgales Laiks”