Tu guli, as tupu i mekleju tova cauruma
Redzit, kaida divdūmeiga meikle myusu tautai nazkod paradeita. Nuj, nazkod… Nazkod ar divdūmeibuom tauta vadynova ļauds iz veseleišonūs, iz kuo na viņ svoreiga naaizmiersšonu.
A šūdīniejā pasaulī divdūmeiba ir kai sprosts kačs, kurs ar osajīm nogīm plieš kotram, kas vieļ tyc taisnam vuordam i taisnai dūmai.
Nav šūbreid myusu vaļstī ņi taisnu lykumu, ņi taisnu lykuma sorgu, ņi taisnys politikys. Vyss kai jyurys viļnūs šyupojuos. Losi, klausīs, verīs i zyni, ka tys, kas ir iz papeira nūdrukavuots, kas ir nu mutis palaists uorā, kas ir darbeibā – nav saprūtams i nav juosaprūt tai, kai ir losoms i dzierdoms.
Komunistu laikūs īsaguojušais natykums; runuot vīnu, a dareit ūtru, dareit vīnu, a dūmuot ūtru, ar vīnu rūku „gluosteit pa spolvai”, a ar ūtrū rūku tureit kuldā akmini, gataveibā sisšonai pa golvu, šūdīņ sadzert tubruolaibys, a reitu nūdūt beņdis rūkuos – šūbreid sevi atkluoj vieļ nažieleiguok, kai tys beja komunistu laikūs … ka pat taisneibys naatrassi Dīva lyugdamīs, kur nu vieļ tīsā, knabā voi pi policejis…
Kur var byut taisna dūma, kod vaļstī vaļdeit gryb pi 60 parteju! Kur var byut veseleiga divdūmeiba, kod navasalī taisa politiku!
Nasvoreigajam daže kakus apzeļtej, a tautys izdzeivuošonai svoreigais vuorguļoj runu, aizrunu i atrunu plyudūs.
Loba dela divdūmeiba, kod jei atkluoj slāptu patīseibu. A, ka divdūmeiba tīši nūslep patīseibu, tys jov ir nūzīgums.
„Tu guli, as tupu i mekleju tova cauruma.” Atminejums pavysam prosts – tapenīks ar konnu pi ola struča.
Ceceļānu Ontiks
