Svieteiba (“Dvēselis Remonta” 4.turpynuojums)
Svieteiba
Vot, vot suoksīs guojīns. Koč ari pyrmais sūļs (dūmuos pījimtais lāmums) jau beja seņ, vysleidz ari itū momentu Pīters gribie izbaudēt piļneigi. Apleik cylvāki pacyluotai runojās, atsavodās iz laiku nu muojinīkim: “Tod jau Aglyunā sazatiksim!” Ir pīktdine, bet Pīteram ruodīs, ka svātki nazkaidi i taida jūceiga (pateikama) sajiuta naatstuoj – tei ir nazynamuo gaideišona, kai soka, tys ir “čujs”, ka tuleit, tuleit suoksīs kas druksu sovaižuoks par ikdiniškū skraideliešonu. I Pīters, tai pat kai leluokais vairums vysu kluotasūšūs, gaideja, kū tod eisti itais svātceļuojums atness? Voi kas izamaineis nu tuo vysa?
Obi ar Terēzi rūkuos sadavuš īguo bazneicā, pa ceļam Pīters sajuta (na pyrmū reizi), kai apleik stuovūšī jūs nūpietej ar sovu aci. Vīni tai kai ar skaudeibu, ūtri kai sirsneigu gluostu i svieteibu nūvālādami – “lai varbyut koč jiusim vyss dzeivī izadūd!”
Tai jī izsleidē cauri cylvāku boram, prošliuce gar plotajom durovom, nūzamete ceļūs, puorzakristeja i nūsēdēs krāslūs, nikuo nasacejuši nūgaidie kaidu laika šaļti. Kamer jī tai kluseibā kotrs dūmova par sovu, prīškā pi oltora pasaruodeja kaidu pīcu cylvāku puļceņš. Jūs laipnai sagaideja prīsters, nūskaiteja lyugšonu, puorkrysteja i nūdeve svieteibu tuoluokam ceļam. Kai izaruodeja tuos beja “avis” nu Bolvu pusis. Taitod leluoki i mozuoki puļceni naatkareigi vīns nu ūtra turpynova sovys gaitys krystu škārsu pa vysu Latgolu – vysi ar vīnu ceļa gola punktu. Iz breidi Pīters atguodova par īprīškejūs dīnu leita izdareibom – itūs ļauds tys naizbaideja. Pīteru puorjēme lapnums par latgalīšu seikstumu i par sovu latgalīša ašni. Mes tak asam Dīva i Muorys svieteita tauta!
Suoce zvanēt zvoni. Taitod guojīns izakustejs! Dreižiņki obeji jaunīši puormete krystu, vēļ reiz īzavēre Suopu Dīvmuotis draudzis oltora zeimejumā i apsasvīde apleik, lai pīzavīnuotūs puorejim. Tikai jūceigai, ka procesija nazagrīzēs nu bazneicys pa labi, kab iz reiz ītu iz Agluynys pusi, bet aizguo piļneigi “napareizai”. Deļ kuo tai? Skaidrys – vysapyrms vajag apmest taidu kai gūda apli ap Muorys pīminekli. Nazkas suoce skali dzīduot – prīškā kaida sīvīte smolkā baļsteņā dzīdova Pīteram napazeistamu meļdeju. Te pat blokom ari Marta ar mozū Rainu vylka leidza, tik tai pyrmajai sīvītei saguo skaļuok, deļ tuo ka jai pi suonu beja dakarynuots rupors. Tai drusku jūceigai tys izavēre, ka gareigys dzīsmis skaņ caur cylvāka dagudruotu elektronisku aparatu, tak nu ūtrys pusis – cīš jau nu skaiški jei dzīdova. Lai jau vysi tagad dzierd, ka svātceļuojums ir suocīs!
Iz pīmenkļa lelajim burtim speideja uzroksts “VIENOTI LATVIJAI”.
Pīters atguodova, kai vēļ pa vysam naseņ, students byudams, jis īdams nu Rēzeknis dzelža ceļa stacejis, kotru reizi nūpieteja meilū Mārys pīminekli. Kotru reizi Pīteram, ite garom ajūt, skudrenis puor placim nūskrē i ari tagad tys pats latgalīša lapnums, kas “paspeidē” bazneicā, lyka jam izataisnuot pošam i stypruok samīgt Terēzis rūceni. Apzeļteitais krysts tagad kai saulis spīgeļs speideja i žylbynova acs.
Pīters pats nasaprota, nu kuo jam roduos taida dūma, bet jis izdūmova pakert mozu akmisteni nu Mārys pīminekļa apakšā pakaiseituos grants. Tū mes nūnessim Aglyunai. Kai sveicīni, kai svieteibu.
Itai nu Mārys suokās ceļš da Aglyunys muotei; nu vīnys – pi ūtrys muotis!
Nuokamais stuosts byus Muote
