Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME

Mežā tyka solts, kluss. Začs īsaklausēja – ni skanis. Tik apseite viņā krostā treisēja ar pādejū lopu.
Začs nūguoja da upis. Upe lieni laidēs leikumā ar gryutim, tymsim iudinim. Začs pīsaslēje iz pakalis kuoju i pakustynuoja auss.
– Solts? – pavaicuoja jam Zuoleite.
– Br-r-r! – saceja Začs.
– Maņ tože, – saceja Zuoleite.
– I maņ! I maņ!
– Kas tī runoj? – vaicuoja Začs.
– Ite mes – zuole.
Začs atsagula
– Oi, cik sylts! Cik sylts! Cik sylts!
– Pasyldi myusu! I myusu! I myusu!
Začs stuoja laksteit i guļtīs. Palāc i atsagulst iz zemis.
– Ei, Zači! – nu kaļneņa iz juo sauce Luoceits. – Kū tī dori?
– Syldu zuoli, – saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Zuoli syldu! – aizaklīdze Začs. – Ej šur, siļdeisim kūpā!
Luoceits nūsalaide nu kaļneņa.
– Sasyldi myusu! Sasyldi! Sasyldi! – klīdze zuoleitis.
– Redzi? – saceja Začs. – Jom solts! – Otkon palēce i nūsagula.
– Pi myusu! Pi myusu!
– Ite! Ite! – klīdze nu vysu pušu.
– Kuo gaidi? – saceja Začs. – Guļstīs!
I Luoceits nūsagula.
– Cik sylts! Oi, cik sylts!
– I mani pasyldi, Luoceit!
– I myusu! I myusu!
Začs lēce i gula. A Luoceits kluseņom suoce veļtīs: nu mugurys iz suonu, nu suonu iz vādara.
– Sasyldi! Sasyldi! Myusim solts! – klīdze zuole. Luoceits vēlēs. Začs lakstēje, i mudri sasasiļdēja vysa pļova.
– Gribit, mes jiusim nūdzīduosim zuolis rudiņa dzīsmi? – paprasēja pymuo zuoleite.
– Dzīdit, – saceja Začs.
I zuole suoce dzīduot. Luoceits – veļtīs, a Začs – laksteit.
– Ei! Kū jius tī dorit? – Nu kaļneņa klīdze Ezeits.
– Syldam zuoli! – klīdze Začs.
– Kū?
– Syldam zuoli! – klīdze Luoceits.
– Sasaļsit! – aizaklīdze nu kaļneņa Ezeits. A zuoleitis izaslēja vysā augumā i aizdzīduoja skalim bolsim.
Dzīduoja vysa upismolys pļova.
I pādejuo lopa, kas treisēja viņā krostā, suoce viļkt leidza.
I prīžu adatenis, i egļu cykurži, i pat ziernūkļa aizmierstais teikls – vysi izaslēje, pasmaidēja i nu vysa spāka suoce viļkt zuolis pādejū rudiņa dzīsmi.