Sergejs Kozlovs VARAVEIKSNE

Luoceits dasaspīde ar muguru pi cepļa. Jam beja sylts sylts i ni nasagribēja kustēt.
Aiz lūga sviļpuoja viejs, skanēja kūki, styklā syta leits, a Luoceits sēdēja ar cīši acim i dūmuoja par vosoru.
Nu suoku Luoceits dūmuoja par vysu, i itys “par vysu” jam beja sauleite i syltums. A piečuok spylgtajā vosorys sauleitē, syltumā Luoceits īraudzēja Skudru.
Skudra sēdēja iz calma, izbūzuse malnuos acs, i nazkū vys runuoja, runuoja, tok Luoceits nikuo nadzierdēja.
– Tok dzierdi mani? – beidzūt da Luoceiša izalauze Skudrys bolss. – Struoduot vajag kasdīnys, kasdīnys, kasdīnys!
Luoceits pamuove ar golvu, tok Skudra napagaisa, a klīdze vys skaļuok.
– Slinkums, jis teve nūbeigs!
– Kū jei dasasēja maņ? – padūmuoja Luoceits. – Es tok taidys Skudrys vysā naatguodoju.
– Vysā apsalaiduši ar slinkumu! – klīdze Skudra. – Kū jius dorit nu dīnys iz dīnu? Atbiļdi!
– Atsapyušam, – bolsā atsacēja Luoceits pi cepļa. – Vosora tok.
– Vosora! – Skudra aizasirdēja. – A struoduos kas?
– Mes i struodojam.
– Kū ta jius izdarējet?
– Voi ta moz, – saceja Luoceits. I vēļ cīšuok dasaspīde pi cepļa suonu.
– Nā, tu pasoki – kū?
– Strodam būri.
– I vēļ?
– Beņčeiti salykom.
– Kur?
– Pi upis.
– Deļkuo?
– Sēdēt pa vokorim. Aizkur guni i siedi. – I Luoceišam ocu prīškā pasaruodēja, kai jī ar Ezeiti naktī sēd pi upis zam zvaigžņu, čajnīkā vuorej čaju, klausuos, kai iudinī loksta i sytās zivs, i čajnīks nu suoku seic, a piečuok burbulej, i zvaigznis kreit taišni zuolē i lelys, syltys kustīs pi kuoju.
I Luoceišam tai sasagribēja taidys vosorys nakts, tai sasagribēja atsaguļt meikstā zuoleitē, verūtīs dabasūs, ka Luoceits Skudrai saceja:
– Ej šur, siest pi cepļa, a es īšu iz tīni, iz vosoru.
– A tu panessi solmu munā vītā? – pavaicuoja Skudra.
– Es, – saceja Luoceits.
– A sešys prīdis skujis?
– Es, – saceja Luoceits.
– A div cykuržus i četrys putyna spolvys?
– Vysu nūnesšu, – saceja Luoceits. – Tik ej šur, siest pi cepļa, nui?
– Nā, pagaidi, – saceja Skudra. – Struoduot vajag kotram. – Jei pacēle kuojeņu. – Kasdīnys…
– Stuovi, – aizaklīdze Luoceits. – Klausīs munys komandys: skrīšus da cepļa, marš!
I Skudra izskrēja nu vosorys i nūsāda pi cepļa, a Luoceits tai tik īleida juos vītā.
Niu Luoceits sēdēja iz calma vosorā, a Skudra vālā rudinī pi cepļa Luoceiša sātā.
– Tu pasiedi, – Luoceits saceja Skudrai, – ka atīs Ezeits, padzyrdi jū ar čaju.
I Luoceits aizskrēja pa meikstū, syltū zuoli, īskrēja upē i suoce sist ar depem pa iudini, i, ka pasavērt damīgtom acim, kasreizis tī beja eista varaveiksne, i kasreizis Luoceits naticēja, i kasreizis Luoceits juos redzēja nu jauna.
– Ei, – Skudra aizaklīdze vosorā. – A kas sūlēja struoduot?
– Pagaidi! – saceja Luoceits. I sasavībdams otkon suoce laisteitīs ar iudini i damīgtajuos acīs giut varaveiksni.
– Kotram ir pīnuokums – struoduot, – runuoja Skudra, dasamīguse pi korstuo cepļa. – Kasdīnys.
– Apsarībuse, – padūmuoja Luoceits. – Nu kai jei nasaprūt, ka tei ir vosora, ka jei ir eisa, ka jei tiuleņ, tiuleņ beigsīs i kasreizis maņ depēs laistuos varaveiksne.
– Skudra! – Luoceits aizaklīdze nu sovys vosorys. – Nažvūrdz! Voi ta es nastruodoju? Voi ta itei atpyuta?
I jis otkon īsyta ar depi pa iudini, samīdze acs i īraudzēja varaveiksni.