Sergejs Kozlovs PUTYNS
Vysu vosoru Začs veja viervi, i pret rudini jei tyka tik gara kai da dabasu.
– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…
Atskrēja Vuovere:
– Kū tī dori, Zač?
– Viervi nūveju, – saceja Začs.
– A deļkuo?
– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?
– Pajem, – saceja Vuovere.
Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.
– Leiņ, – saceja Začs.
– A tu?
– Es aiz teve.
Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.
– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.
– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.
– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.
– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.
– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.
Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.
– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…
– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?
I cyts zynoms bolss atsacēja:
– Tuoli, navar redzēt.
– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?
– Putyns, – saceja Ezeits.
– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?
– Rats, – gribēja saceit Začs. Tok nūklusēja.
– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.
– Luoceit, juo vajag gluobt!
– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.
– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.
– Oi, – klusom saceja Začs.
– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.
– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.
– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?
– Es, – klusom saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.
– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.
– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.
Luoceits atsagrīze ar pologu.
– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.
– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!
– Maņ bais, – saceja Začs.
– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.
– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.
– Nu!
– Lēc! – sauce Vuovere.
Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.
– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.
– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…
Atskrēja Vuovere:
– Kū tī dori, Zač?
– Viervi nūveju, – saceja Začs.
– A deļkuo?
– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?
– Pajem, – saceja Vuovere.
Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.
– Leiņ, – saceja Začs.
– A tu?
– Es aiz teve.
Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.
– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.
– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.
– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.
– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.
– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.
Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.
– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…
– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?
I cyts zynoms bolss atsacēja:
– Tuoli, navar redzēt.
– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?
– Putyns, – saceja Ezeits.
– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?
– Rats, – gribēja saceit Začs. Tok nūklusēja.
– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.
– Luoceit, juo vajag gluobt!
– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.
– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.
– Oi, – klusom saceja Začs.
– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.
– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.
– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?
– Es, – klusom saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.
– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.
– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.
Luoceits atsagrīze ar pologu.
– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.
– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!
– Maņ bais, – saceja Začs.
– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.
– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.
– Nu!
– Lēc! – sauce Vuovere.
Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.
– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.
