Sergejs Kozlovs NASAVER IZ MANE TAI, EZEIT

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.
– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.
Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.
– Kuo ta tu klusej?
– Es tycu, – saceja Ezeits.
Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.
Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, kai pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.
Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.
– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.
Ezeits aiztaisēja acs.
– Nu tai, niu tu kai nūmirs.
Ezeits attaisēja acs.
– Pasmaidi, – saceja Luoceits.
Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.
– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.
Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.
– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.
– Navaru.
– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.
– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.
– Pacīt.
Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.
– Maņ solts, – saceja Ezeits.
– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.
– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.
– Es lakstieju, – saceja Ezeits.
– Septenis dīnys?
– Es pa naktim lakstieju.
– Kū ta tu iedi?
– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?
– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.
Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.
– Dzer, dzer!
– Pīkusu, – saceja Ezeits.
– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.
– Navaru vaira.
– Par mani!
Ezeits nūreja.
– Par Vuoveri!
Ezeits izdzēre.
– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.
– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.
Ezeits nūreja.
– Par Kāmeiti!
– A kū Kāmeits padarēja?
– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.
– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.
– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.
Ezeits nūreja.
– A niu – par Palādu!
– A kaids ite Palādai sakars?
– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.
– A parkū?
– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.
– Iz Palādys?
– Nu ka!
– Maloj!, – saceja Ezeits.
– Kab mani zmejs parautu!
– Kai ta tu iz juos tyki viersā?
– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.
– Kai?
– Izdzersi, pasaceišu.
Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.
– Kai? – jis pavaicuoja.
– Kas?
– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?
– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!
Ezeits izdzēre.
– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. A te – mes.
– Ar Palādu?
– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.
– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.
Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.
– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?
– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.
– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.
– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.