Sergejs Kozlovs KAI PARUODEIT KLUSUMU

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.
– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.
– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.
Luoceits atsasāda:
– Kai tys ir?
Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.
– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?
– Kū?
– Cik mežs ir nakusteigs?
– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.
– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?
– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?
– Nasaver.
– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.
– Da parkū tu vyspuor nasaver?
– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.
– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.
– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!
Ezeits skrēja.
– Mudruok! – saceja Luoceits.
Ezeits skrēja mudruok.
– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.
– Parkū?
– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!
– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.
– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?
– Parkū?
– Paraugi.
– Kas es, kaids kengurs?
– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.
– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.
– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!
Ezeits otkon skrēja.
– Nu?
– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!
I jis aizlēce kai eists kengurs.
– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!
Luoceits sastynga.
– Dzierdi, cik kluss?
– Dzieržu.
– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.
– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.
– Niu saproti?
– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.
– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.
– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.
– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.
– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.
– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.
– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.
– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.
– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.
I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.