Bez tēmas 

Sergejs Kozlovs EZEITS MYGLĀ

Eisa krīvu rakstnīka Sergeja Kozlova biografeja i latgaliski puorcaltuo juo puosoka “Ezeits myglā”. Piec ituos puosokys 1975. godā tyka sataiseita, piečuok ari latvyski puorskaņuota multiplikacejis kina “Ezeits myglā”, kas daudzim labi zynoma jau nu bierneibys.
Poša puosoka “Ezeits myglā” ir daļa nu leluoka kruojuma, kas kai gruomota ar taidu pošu nūsaukumu izguojuse tik 1989. godā. Gruomota suocās ar itū puosoku, i tuoļuok jai ir div dalis: “Zuolis rudiņa dzīsme” i “Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds”.


Krīvu dzejnīks i rakstnīks Sergejs Kozlovs ir dzims 1939. goda 22. augustā Moskovā. Taisneiba, ka moz kas zyna jū pošu, a vysi paziest i ļūbej juo gruomotu varūņus: Ezeiti, Luoceiti, Zači i cytus. Piec juo dorbu sataiseits nazcik multiplikacejis kinu, pazeistamuokuos nu jūs ir „Ezeits myglā” i „Lauvāns i bruņurupucs”. Zynamuokuos gruomotys ir “Ezeits myglā”, “Ezeits i jiura”, “Kai Ezeleits šyva kažuku”. Ak jau nu bierneibys kotrys nu myusu atguodoj ari taidys kinuos dzieržamys bārnu dzīsmeitis kai:
“Я на солнышке лежу,
Я на солнышко гляжу”
voi
“Облака,
Белогривые лошадки”.
A vyss suocēs jau bierneibā, kod juo meiluokuo gruomota beja Danieļa Defo “Robinsons Kruzo”, vieļuok – Bunina, Jesenina i Pasternaka dorbi. Koč S. Kozlova sapyns beja izavuiceit par liduotuoju, jis īsastuoja Literaturys institutā, kū veice ar diplomdorbu – dzejūļu kruojuma manuskriptu. Pyrma palikt par profesionalu rakstnīku, jis struoduoja tipograpejā, gaļdnīceibā, brauce iz kuģa par kačagaru i laidēs geologiskajuos ekspedicejuos, struoduoja ari par dzīduošonys škūluotuoju i ekskurseju vadeituoju.
Stuostus par puosoku mežu i juo īdzeivuotuojim S. Kozlovs suoce raksteit 20. gs. 60. godūs, i jī rūnās i pa šai dīnai. Puosokys dūmuotys bārnim, tok sovpateiguos filozofiskuos raksteibys deļ aizskar kotra skaiteituoja sirdi i naatstuoj vīnaldzeigus ari lelūs.
Kotram zvārānam ir sova sāta, karakters i dzeive, jī taipat kai cylvāki guodoj iedīni i molku, kurynoj cepli i verās gunī, sepinej i cer, bādojās i ir prīceigi, klausuos meža bolsūs i skonūs, viejā, leitā i kūku šveiksteišonā. Jī īt cyts da cyta gostūs, vakarej, pasastaigoj, sasastreid i salobst, apsavainoj cyts iz cyta i cīnoj cyts cytu ar sienim, ūgom i čaju ar madu.
Nazkai pyrma puors godu najauši puorskaitieju nazcik S. Kozlova dorbu, i īsaļūbieju itymā sovpateigajā pasaulī. Puors puosoku asu puorcāluse ari latgaliski – vīnkuorši taipat, sovys prīcys piec. Izaruodēja, ka juos pateik ari cytim, partū napasenim tyka publiceitys žurnalā “Katōļu Dzeive”. Kab itymā puosoku mežā īvest vēļ vaira skaiteituoju, īsadūmuoju īlikt ari “LaKuGā”. A varbyut kaidam nūder. :O)
Itūreiz gruomotys “Ezeits myglā” titulstuosts ar taidu pošu nūsaukumu. Iz prīšku vēļ.

Ezeits myglā

Treisdesmit ūdeņu izskrēja pļovā i ruove spēlēt iz sovu smolkūs, spīdzūšūs skripku.
Mieness izleida nu padebešu i smaideidams aizmuove pa dabasim.
– Mmmū!… – aiz upis nūsapyute gūvs. Aizarēja suņs, i četrudesmit mienesneicys začeišu aizskrēja pa stidzeņu.
Iz upis pasacēle mygla, i biedeigs bolts zyrgs īsleiga jimā da kryušu, i niule ruodējēs – lela bolta raudive maun pa myglu i sprausluodama vys nūlīc jimā golvu.
Ezeits sēdēja iz kaļneņa zam prīdis i vērēs iz mienesneicys gaismys apspeidātuos līknis, kas sleika myglā.
Beja tik breineigai, ka jis pa šaļtei nūtreisēja: voi tys vyss jam gadīnī nasaruoda sapynā?
A ūdeni napīkuse spēlēt iz sovu skripceņu, mienesneicys začeiši doncuoja, a suņs gauduoja.
– Pastuosteišu, naticēs! – padūmuoja Ezeits i suoce vērtīs vēļ viereiguok, kab atguoduot vysa ituo skaistuma, da pādejuos zuoleitis.
– Redz, i zvaigzne nūkryta, – jis īvāruoja, – i zuole nūsalīce pa kreisi, i nu egleitis palykuse vīna viersyune, i niu jei maun sūpluok zyrgam… A interesnai, – dūmuoja Ezeits, – ka zyrgs liksīs gulēt, jis nanūsleiks myglā?
I jis pamazeņam suoce laistīs nu kolna, kab tyktu myglā i pasavārtu, kai ir tī vydā.
– Redz, – saceja Ezeits. – Nikuo navar redzēt. I depis navar redzēt. Zyrgs! – jis pasauce. Tok zyrgs nikuo nasaceja.
– Kur že palyka zyrgs? – padūmuoja Ezeits. I bryda taišni. Vysapleik beja kluss, tymss i slapnis, tik augšā nu viersa sluobai laistējēs vokora bluozme.
Bryda jis ilgi ilgi i pieški sajuta, ka zemis zam juo nav i jis nazkur kreit. – Plunkš!..
– Asu upē, – saprota Ezeits, až nūsaļs nu bailis. I suoce sistīs ar depem iz vysom pusem.
Kod jis izmuove iz iudiņa, beja tikpat tymss kai da tuo i Ezeits pat nazynuoja, kur ir krosts.
– Lai upe poša mani nas! – jis nūsprīde.
Nūsapyute tik dzili, cik varēja, i jū suoce nest iz leju pa straumei.
Upe šveikstēja ap akmistenim, burbulēja vierputēs, i Ezeits sajuta, ka ir vysā puormiercs i dreiži nūsleiks.
Pieški nazkas dasadyure pi juo pakalejuos depis.
– Atlaidit, – nazkas īsarunuoja bez bolsa, – kas jius esit i kai tykot ite?
– Es asu Ezeits, – taipat bez skanis atsaceja Ezeits. – Es īkrytu upē.
– Tod siestit maņ iz mugurys, – bez bolsa nūsaceja nazkas. – Es nūvesšu jiusu da krosta.
Ezeits izasāda iz nazkuo šauruos mugurys i par minotu jau beja krostā.
– Paļdis! – jis pasaceja bolsā.
– Nav par kū! – bez skanis nūsaceja nazkas, kuo Ezeits daža naredzēja, i pagaisa viļņūs.
– Ot tev i stuosts… – nūsapurynuodams dūmuoja pi seve Ezeits. – Voi ta kaids nūticēs?!
I aizakiuluoja myglā.