Sergejs Kozlovs ATĻAUNIT PAVAKARĒT REIZĒ AR JIUSIM

– Začs prosuos vakarēt.
– Lai vakarej, – saceja Ezeits i iznese iz gaņku vēļ vīnu peitū krāslu.
– Var īīt? – vaicuoja Začs. Jis stuovēja pi gaņku, cikom Luoceits runuoja ar Ezeiti.
– Ej! – saceja Ezeits.
Začs izkuope pa trepem i cīteigai iztryna depis iz palavika.
– Triņ, triņ! – saceja Luoceits. – Ezeišam pateik, ka ir teirs.
– Dreikst atsasēst? – vaicuoja Začs.
– Siest, – saceja Luoceits. I Ezeits ar Luoceiti tože atsasāda.
– A kai mes vakarēsim?
Ezeits nasaceja nikuo.
– Siedi timseņā i klusej, – saceja Luoceits.
– A runuot dreikst? – vaicuoja Začs. Ezeits otkon nūklusēja.
– Runoj, – saceja Luoceits.
– Es vakareju pyrmū reizi, – saceja Začs, – partū nazynu nūsacejumu. Nasasyrdit iz mane, labi?
– Mes nasasyrdam, – saceja Ezeits.
– Kai izzynuoju, ka jius taisitēs vakarēt, par reizi skrieju da tovys sātys, Ezeit, i tik vērtīs nu tūs tī kryumu. Redz, dūmuoju, cik šmuki jī vakarej! I kab maņ tai byutu! Nūskrieju da sātys, nūcieļu nu čardaka vacu krāslu, atsasādu i siedieju…
– Nu i kai? – pavaicuoja Luoceits.
– Da nikai. Palyka tymss, – saceja Začs. – Nā, dūmuoju, tys nav tai prostai – siedi i gaidi. Tī nazkas cyts. Pasapraseišu, dūmuoju, vakarēt ar Ezeiti i Luoceiti. A ka gadīnī pajem?
– Ak tai, – saceja Luoceits.
– A mes jau vakarejam? – pavaicuoja Začs. Ezeits vērēs, kai lieneņom apsalaiž tymsa, kai palejuos sasastuoj mygla, i tikpat kai nasaklausēja Zača.
– A vakarejūt var dzīduot? – vaicuoja Začs. Ezeits nasaceja nikuo.
– Dzīdi, – saceja Luoceits.
– A kū?
Nivīns jam nikuo naatsaceja.
– A var ļusteigu? Varbyut es ļusteigu nūdzīduošu, a to nazkai na sevī?
– Dzīdi! – saceja Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – Začs aizadzīduoja pylnā bolsā. I Ezeišam palyka pavysam biedeigai. Luoceišam beja kauns Ezeiša prīškā, ka jis, redz, atviļcs leidza Zači i Začs niu pļurkst – nasaprassi kū – i niu vēļ bļaun vysā bolsā. Tok Luoceits nazynuoja, kū dareit, partū suoce dzīduot leidza ar Zači.
– La-la-lā! Tra-la-lā! – klīdze Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – dzīduoja Začs. A tymsa palyka vys bīzuoka i bīzuoka, i Ezeišam beja vīnkuorši suopeigai dzierdēt tū vysu.
– Varbyut paklusēsim, – saceja Ezeits. – Pasaklausit, cik kluss!
Začs ar Luoceiti nūklusa i īsaklauseja. Puori pļovai i mežam muove rudiņa klusums.
– A kū, – šveiksteidams prasēja Začs, – niu darēt?
– Kuš! – saceja Luoceits.
– Mes itai vakarejam? – nūšveikstēja Začs. Luoceits pamuove.
– Klusēt… da tymsa?
Palyka vysā tymss, i viers pošu egļu viersyuņu pasaruodēja zeļteita mienesneicys škēle.
Nu tuo Ezeišam i Luoceišam par reizis palyka syltuoks. Jī pasavēre vīns iz ūtra, i kotrys nu jūs tymsā juta, kai jī smaida vīns ūtram.