Plastmasys laikmets

2007. goda majā nūteiktuos aprynduos gona ploši tyka svynāta ryupnīciskuos plastmasys (bakelitu) izgudruošonys symtgade. Nu plastiskim materialim ir Zīmyssvātku egleitis, automašynu korpusi, vīnreizejī trauki, krāsli i laivys, mugorkaulu protezis, suknis i iuzis itt.


Tys vyss, kas agruoceņ beja nu kūka, metala, vylnys ci stykla.

Tyukstūšim pi domnom i martenkruosnim asūšu struodnīku palyka bez dorba. Ar dzeļzs ryudom nabadzeigajā Eiropā politiki i komersanti nūsaprīcuoja par gluobīni.

Ka ceļa molā nūsvīž papeiru, leita laikā jau piec nedelis tuo navā. Vysmoz navar redzēt, – celuloze i spīdarņu cynks aizguoja sovu atsateireišonuos celi zemis dzilīnēs.

Puors godu laikā palīk par trupieksni kūks, puors godu desmitu laikā saryus dzeļzs.

A plastmasys buteleite nu dzierīņa ar kvasa garšu nūteiktūs apstuokļūs var nasasadaleit daže tyukstūts godu.

Plastmasa – arheologa sapyns.

Ka kūks, dzeļzs i stykls ir cylvāka puorveiduotī dobys materiali, to plastmasa ir cylvāka pruota i grybys radeits materials (vacuos gruomotuos ar vuordu gryba apzeimēja taišni pruotu).

Daudzi prīcojās, ka plastmasys deļ vairs navā juogrīž meži (latg. kūkuoji), navā juoraun pučis, ka daudz kū tū, kū agruok jēme nu dobys, niule var tī najimt.

Vīnu reizi runovu ar dobys pietnīku, pi reizis jis i zaļuos filosofejis puorstuovs.

– Nu, tu kai biologs i dobys draugs iz Zīmyssvātkim laikam izmontoj plastmasys egleiti – lai navajadzātu īt iz mežu i pūsteit dobu?
–Nā, – jis maņ atsoka.

Maņ izbreins – i itys cylvāks vēļ sevi sauc par biologu i ekologejis princypu pīkritieju!
– Es aizīmu iz mežu ar cierveiti. Snīgs čierkst zam kuoju, dzeneits osynoj sovu gnēzi. Zam elektreibys vodu linejom i iz guņsdrūšeibys stygom aug gona daudz jaunu, smuku egleišu. Vīnu nu tom, kura maņ lobuok pateik, nūcieršu i īlīku padusē. Juos piec kaida laika vysleidza nūgrīzs. A kab sataiseitu vīnu…

Runojom tuoļuok par plastilina, fui, plastmasys dzeivi, plastmasys sajiutom, plastmasys pruotu, par tū, ka irā i akmiņs, a irā i plastmasys sirdis.

Deļ tuo niu deklareju, ka maņ kuhnē nav nikuo nu plastmasys – daže naža rūktureiša.

Vysvaira maņ pateik stykla trauki, tod metala, a tod kūka.
Napateik maņ, kod īpakuojums sasajauc ar produktu, apgierbs ar mīsu…

A ka teksts ar pošu autoru?
„Irā daudz kas iz pasaulis, bruoļ Horacio,
Par kū i nasepinēja myusu gramateji”.

Vakar nūkryta i saduza muna meiļuokuo stykla kruška.
Da plastmasai vajadzēja atkluot, piec plastmasys – izgudruot.

Valentins Lukaševičs, “Latvijas Avīze”, 2007.goda juņs