Maizes muzeju Aglonā apmeklējuši jau 15000

Maizes muzejā Preiļu rajona Aglonā ierodamies sestdienā, kad kā apgalvo muzeja saimniece un SIA „Aglonas maize” priekšsēdētāja Vija Ancāne ir vienīgā diena, kad nestrādā tepat iekārtotā ceptuve, tomēr telpas joprojām piesūkušās ar tikko ceptas rudzu maizes smaržu. Varbūt tieši šī smarža piesaista apmeklētājus, kuri nu jau skaitāmi vairākos tūkstošos, kaut gan muzejam ir tikai nepilni divi gadi.

Sākums nav bijis viegls

Šogad, vasarā Maizes muzejam būs divi gadi, bet ceptuves un uzņēmuma vēsture ir nedaudz ilgāka. „2000. gadā 11. februārī tika apturēta vecā maizes ceptuve Aglonā, kas bija pastāvējusi ap 30 gadiem, un 25 cilvēki palika bez darba. Es biju tur ražošanas meistare,” par jaunās ceptuves izveides idejas pirmsākumiem stāsta tās vadītāja V. Ancāne. „Sākām runāt savā starpā, ka kaut kas jādara, un netaisīs jau ķieģeļus, ka maizi māk cept.” Tad arī radusies doma pašiem par savu ceptuvi. „Mums bija savi cilvēki, mēs ar tehnologu bijām izstrādājušas daudz jaunu recepšu un sākām cept rudzu maizīti, tādu, kādu mēs tagad šeit cepam,” atklāj V. Ancāne, piebilzdama, ka sākums viegls neesot bijis, jo tajā laikā kredītu dabūt nevarēja un nebijis arī nekā ieķīlājama. Nauda tika aizņemta no draugiem un paziņām, tika noīrētas telpas Jaunaglonā un uzsākta maizes cepšana.

Veidot muzeju sākotnēji nebijis domāts

Tajā laikā arī tūrisms sācis attīstīties Aglonā un, kā uzskata muzeja saimniece, „ja tūristi un kādas interesantas personas atbrauc, loģiski kaut kas jārāda, ka pie mums arī kaut kas interesants notiek.” Tad uzņēmuma īpašniece savākusi vairākas lietas, kas atgādina ar maizi saistītus procesus, lai būtu ko parādīt. Daudzus no šiem muzeju cienīgiem priekšmetiem atsūtījuši arī cilvēki no dažādām Latvijas malām. Vēlāk radusies interese par to visu lielāka interese un esošās telpas kļuvušas mazas. Tādējādi ar dažādu kredītu palīdzību uzņēmums ticis pie šīm telpām Aglonas centrā, kur atverot ceptuvi, banketu galdu klāšanai paredzētu zāli, un nelielu istabiņu, atvēlētu maizes atribūtikai, paklīda runas par to, ka šeit top Maizes muzejs. Un tā šobrīd visai iecienītā tūristu vieta, Latvijā pirmais Maizes muzejs, darbojas un attīstās jau kā muzejs, kaut gan sākotnēji tāda doma nemaz nav bijusi.

Cilvēki gaida kaut ko interesantu

„Kas ir maizes muzejs? Vai tur maize sakaltusi stāv?” tādi bijuši pirmie jautājumi, kā atceras V. Ancāne. „Tagad jau pa šiem nepilniem diviem gadiem esam uzauguši – mūs jau apmeklējuši vairāk kā 15 tūkstoši cilvēku, kaut gan muzejs strādā tikai pēc iepriekšēja pieraksta.” Ienākt un paskatīties muzejā varot arī tāpat, bet tad izpaliks saimnieces cienāšana ar „Kurmīšu” zāļu tēju, ar pašcepto maizi, kliņģeriem, izpaliek arī saimnieces stāstījums par maizi un šeit savākto senās maizes cepšanas atribūtiku. „Tad, kad tas muzejs tikai tapa, es domāju, kā to visu organizēt, braukāju pa muzejiem, un redzēju, ka nav interesanti, ja cilvēks ienāk un tikai apskatās. Var būt ļoti skaista ekspozīcija, bet cilvēki tagad ir slinki, viņiem vajag visu pasniegt uz šķīvīša,” stāsta saimniece, bilzdama, ka šeit vēl neesot tik liela ekspozīcija, lai cilvēkiem būtu daudz, ko skatīties. Esot bijuši klienti, kas jautājuši, vai tas viss, kas ir, uz ko V. Ancāne atbild: „Nu ziniet ir tādi cilvēki, kuru ieved rugāju laukā un viņš priecāsies, ka tauriņš lido, ka debess zila, bet vari citu Ermitāžā ievest un viņš pateiks, ka tur nekā nav.” Secinājusi, ka cilvēki gaida kaut ko interesantu, pati uzņēmuma vadītāja saģērbusies atbilstošās Latgaliešu tautu drēbēs, sagaida viesus, cienā un stāsta par maizi, un viesi esot ļoti apmierināti.
Uz šejieni brauc ne tikai Latvijas, gan arī, ārzemju viesi.

600 rudzu maizes klaipu dienā

Kamēr runājam par muzeja izveidi un maizes cepšanu, saimniece aktīvi darbojas ap kubliem, kuros tiek jaukta maizes mīkla, tādējādi mums tiek izrādīts maizes mīklas tapšanas process. Šeit „Aglonas maizes” ceptuvē cepto maizi iegādāties var ne vien maizes muzeja apmeklētāji, bet arī Preiļos un Krāslavā dzīvojošie. Kā stāsta V. Ancāne daudz maizes šeit netiek ražots, bet pa vasaru tomēr strādāt iznākot vairāk nekā ziemā. „Vasarā ļoti daudz mums tūristu brauc un tad pārsvarā strādājam priekš sevis,” stāsta muzeja saimniece, kura maizi iegādāties tūristiem piedāvā tepat uz vietas.

Vasaras sezonā esot dienas, kad tiekot sagatavota pat 600 – 700 rudzu maizes klaipiņi dienā. Un tā kā tas ir roku darbs, tad tas ir ievērojams daudzums. Jāpiezīmē, ka līdztekus tiek cepta arī cita maize, piemēram, Jumīša maize no rupjajiem rudzu miltiem.

Nākotnē plānota viesu māja

Muzejs un ceptuve ir samērā jauna, taču ar strauju attīstību. „Tagad it kā vajadzētu paplašināties, bet trūkst cilvēku – tādu, kas grib strādāt, ne tikai speciālistu. Speciālistu jau var iemācīt, ja viņš gribēs strādāt.” Kā stāsta V. Ancāne, tagad varētu darbā pieņemt kādu ilgstošo bezdarbnieku un Aglonas pagastā tādi skaitoties aptuveni 30 cilvēki, bet paņemt darbā reāli neesot ko, tā ceptuves īpašniece un muzeja saimniece apraksta situāciju, tajā pat laikā arī sekojot pareizai komponentu proporcijai, gatavojoties nākamajā dienā paredzamajai maizes cepšanai.

Šobrīd uzņēmumā strādājot cilvēki, kas šeit strādājuši jau no uzņēmuma sākuma. Šie daži cilvēki tiek iesaistīti gan kāzu galdu klāšanā, autoveikala, veikala un maizes muzeja darbā. „Profils mums ir plašs,” uzsver V. Ancāne, kas ir arī atzīta un pieredzējusi galdu klājēja dažādos pasākumos.

Bieži šeit tiek svinētas kāzas un dažādi pasākumi, taču tūristiem šeit iespējams klausīties kolektīva „Dziga” mūziku, apskatīt un iegādāties viņu mūzikas instrumentus, māla traukus un izstrādājumus no Latgales podniekiem.

Par citiem attīstības projektiem runājot, saimniece atklāj, ka drīzumā šeit, ēkā, kur iekārtojies muzejs un ceptuve, otrajā stāvā tiks izveidota viesu māja ar vairākām istabām, kur katra tiks veidota savā krāsā un ar savu nozīmi. Viesi te gulēs uz salmu maisiem, bet koridorā uz sienas bērnu darbu izstādes.

Renāte Lazdiņa
Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu Lietišķā Latgale