Diena: Ludzas muzejā apskatei nodots jauns unikāls Latgales piemineklis
Ludzas novadpētniecības muzeja brīvdabas un etnogrāfijas nodaļā skatītāju apskatei nodota restaurētā dūmistaba — unikāls 19.gadsimta sākuma ēku būvniecības un etnogrāfijas piemineklis Latgalē.Kā pastāstīja Ludzas muzeja galvenā speciāliste etnogrāfijas jautājumos Aina Loseviča, ēka uz muzeju no Istalsnas pagasta Bobīšu ciema pārvesta jau agrāk, taču tagad tā pārbūvēta un atjaunota sākotnējā veidolā — kā tad, kad tā vēl XX gadsimta 40.gados bija apdzīvota. Restaurācija veikta par Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem un Ludzas pilsētas domes finansējumu. Ēkai nomainīti pamati un bojātās baļķu konstrukcijas, atjaunota klona grīda. Uzlikts arī jauns jumts, taču, kā piebilda A.Loseviča, tas ir no niedrēm, nevis no rudzu salmiem, jo diemžēl vairs nekur neesot atrodami garkūlu salmi. Pārbūvēta lielā krāsns, kas telpu apsilda bez dūmvada, izvadot dūmus ārā pa durvīm. Šādas ēkas bez dūmvadiem XIX gadsimtā Latgalē bijušas izplatītas, taču šī bijusi vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Pirmais mājas īpašnieks ieceļojis no Polijas kopā ar muižnieci kā krogus muzikants, un arī pēdējais mājas saimnieks Antons Vrubļevskis bijis muzikants, algotu darbu nav strādājis, gājis pa talkām un spēlējis ermoņikas. Daudzas mēbeles saglabājušās tieši no šīs mājas, piemēram, sienas skapis, kurā glabājušās pulksteņu detaļas, jo saimnieks bijis arī labs pulksteņmeistars.
“Uz muzeju bieži nāk bērni, tad mēs kurinām krāsni, viņi ar nepacietību gaida, kad izies dūmi, varēs ieiet istabā un ieelpot šo dūmu smaržu. Krāsns priekšā uz oglēm vārām putru, kas ir daudz garšīgāka, nekā uz mūsdienīgas plīts vārīta,” saka Ludzas novadpētniecības muzeja direktore Inga Prikule. Viņa stāsta, ka muzeja plānos ir vēl vienas vērtīgas būves — pagājušā gadsimta sākumā būvētās jaunsaimnieku mājas restaurācija. Šī ēka atrasta Pušmucovas pagasta Avīšu ciemā, un tajā dzīvojis latgaliešu dzejnieks Juoņs Silkāns, ēkas bēniņos visu šo laiku glabājušies nezināmi šī autora darbi. Šajā ēkā paredzēts izvietot muzeja pedagoģiskās klases, iekārtot suvenīru kiosku un biļešu kases. Seno ēku restaurācija ir darbietilpīgs un dārgs process, tai būtu nepieciešams piesaistīt ES finansējumu, tāpēc Latgales muzeju direktori ieplānojuši aizbraukt pieredzes apmaiņā pie lietuviešu kolēģiem, kas jau ilgāku laiku veiksmīgi strādā ar Eiropas projektiem. I.Prikule piebilda, ka muzeja speciālisti ar cerībām lūkojas uz Rēzeknes mākslas vidusskolu, kur sākta topošo restauratoru palīgu sagatavošana. Muzeja ēkas drīkst restaurēt tikai sertificēti restauratori, kuru Latgalē pietrūkst.
Ludzas novadpētniecības muzejs ir vienīgais muzejs Latgalē, kur jau 1957.gadā izveidota brīvdabas un etnogrāfijas nodaļa ar lauku celtniecības objektiem, te apskatāmas zemnieku dzīvojamā māja, rija, 1891.gadā būvētās vējdzirnavas, kā arī keramikas vecmeistara Polikarpa Vilcāna keramikas darbnīca, kas pārvesta no Preiļu rajona Dūbes sādžas.
