Beidzūt

Gazetā „Latvijas Vēstnesis” ituo goda 18. oktobrī publicāti Vaļsts volūdys centra apstyprynuotī „Latgaliešu rakstības noteikumi”. Tī ir gona liberali, raksteituojim ļaun izlaseit tuos formys, kurys ir jūs sirdei i smedzinim vystyvuokuos. Var pasaceit, ka ir beigusīs latgalīšu ortografejis reforma, kura aizsasuoce reizē ar Atmūdu.

Bet ir cylvāki, kuri vysvīns burkšķ. Pasoka niulaiku magiskū vuordeņu „demokrateja” i dūmoj, ka ar tū gona, ka poši parreizi automatiski ar tū palīk gudruoki i lobuoki.

Vysi mes prūtom lomuot treneri, kura komanda zaudej sacenseibuos, ministru, kurs švakuok izaver voi kuram navā oratora talanta itt. Nivīns jau nasoka, ka tai nadreikst dareit, tikai… Vyspuorlīcynūšuokuos zynuošonys ir cylvākam, kurs ir izskaitejs par kaidu tematu vīnu gruomotu. A tam, kurs ir izskaitejs symts, vairs taidys granitainys puorlīceibys nav. A cik vēļ subjektivū faktoru – ītīpeiba, slynkums, pateik myusim cytus aprunuot, nūnīcynuot, tod i pats sovuos acīs izaver aktivs i svoreigs.

Cik ni mes runojom par demokrateju i juos pylnveiduošonu, tūmār naļaun myusu Satversme tautai referendumā bolsuot par nūdūklim i budžetu. A to taidā referendumā nūsprīstu, ka upēs ir juotak navys iudiņam, bet pīnam.

Myusu laikūs, kod lyluokū daļu informacejis mes dabojam nu televizejis, radejis, gazetom i žurnalim, mes zynom nadaudz, bet par daudz kū. I rūnuos iluzeja, ka tu vari tai momentā i cylvākus uorstēt, i futbola komandu trenēt, da i par ministru byut.

Skaidrs, ka profesionalim ir sovi tryukumi – tīm gryuši pasavērt iz sevi nu molys, tradiceja spīž kai akmiņs sašinkavuotus kuopustus, kaids profesors, kurs zyna vysu par cylvāka šyunom, var nazynuot, cik veikalā moksoj pīns voi kas niu ir Ministru prezidents.

Bet skaidrs irā i tys, ka na jau švakumu cytim jī grib, ka kaida to nūzeime tūmār ir tīm godim, kurus jī ir vuiciejušīs, tīm gruomotu tyukstūšim, kurus jī ir izskaitejuši, tuom „eurikom”, kurys pasaruoda kod i kur grib.

Argumenti, ka „tauta ir gudruoka”, ka „pi myusim tai narunoj”, itymā gadīnī nav trumpys. Tod lai tauta īt i operej sliminīkus, dresej zvārus Reigys cirkā voi īsasāž dispičeru krāslūs lidūstā.

Slauceit īlys var kotrs, a izgrīzt oklū zornu (te es narunoju par slauceituoja (taipoš kai jebkura) dorba cīneibu i nūzeimeigumu)?
Par tū paļdis cylvākim, kuri struoduoja zamaškkomisejā. I turu nūceju, ka jūs sacātajā īsaklauseis – suokūt nu poetim i beidzūt ar ministrim.

Valentins Lukaševičs, “Latvijas Avīze”, 2007.goda novembris