Ar Modestu par kodeksu

Ar Modestu par kodeksu

Maņ vīnu reizi vīns čoms pavaicova – „a tu varātum apzynuoti izdareit kaidu nūzīgumu?”.
Jis jurists, i dūmoj pījemšonys/lobuojumu kategorejuos.
„Prūtams, ka varu,” jam atsacieju.
A jis cylvāks, kurš vēļ niule zyna, kai daruodeit Talesa teoremu. Par tū i soka maņ – „nabeju dūmovs! I kaidu tod?”.
„A tu zyni, kas ir Vinsents van Gogs?”
„Nui”.
Verūs iz divim nažim, kurus pyrms kaidys strēčeitis atnese oficiante, iz juo ausi, iz zalta auskoreņu tajā.
„Varātu i lyluokys olgys policistim moksuot.”
Otkon klusej.
„I rūbežu nūstyprynuot.”
A tū jis soka piec tam, kod es izstuosteju ot kū.
Ka godim ilgi planavoju, kai es varātum pa klusū i par speiti vysom apsardzis tehnologejom īsabireit kaidā muzejā voi privata kolekcionara speciali apreikuotā ustobā i nūčīpt kaidu vīnu tī nūvītuotu gleznu. I kab es varātum tū gleznu puordūt koč par desmit reiz zamuoku cenu, i tymā momentā kab maņ ni kaids reikli puorgrīztu, ni rūku dzeļžus izlyktu.
„Kū es vairuok rokstu, kū es vairuok publicejūs, tū es vairuok saprūtu, ka es naesmu rakstnīks.”
A cyts čoms maņ stuosteja, ka Vuocejā dzeivova vīnā dzeraunē. Tī taids asfaļta ceļš storp teirumim, guojieju puoreja i luksafors, kurš struodoj i naktī.
Smutoj, vīnā vuordā sokūt.
I redzēja jis, ka vīnūs naktī pi puorejis daguoja cylvāks, pa apgaismuotū ceļu tuoli iz vysom pusem var vysu redzēt, navaida nivīnys mašynys, a jis stuov i gaida, kod jam zalīs īsadegs.
„I ceļus par tū naudu pogostūs varātu paremontēt.”
A es jau dzieržu, kai pi blokus gaļdeņa jauni puiši jūkoj, ka pazeist vīnu religejis dybynuotuoju, kurš nabeja ni kieneņš, ni karavodūņs, a dumpinīks.
I par šmaukšonūs ar preču svoru, – seve attaisnuošonai puiss stuosta, ka nikod navā nalegali grīzs mežā kūkus.
Ot i dzeivoju es itymuos alegorejuos.
Tuos ir kai pazemis upis – lyluokuo daļa ni tuos redz, ni zyna par tom. A iudiņs pazemē plyust, sakuortoj leidzīņus storp azarim, kūkim ar dziļuokajom saknem īdūd syurmi.
„A dzeivis laikā jis tikai vīnu gleznu puordeve.”
„Nui. A cyti soka, ka i nivīnu.”
Jis na tikai zyna Talesa teoremu, a i vacgreku mitologeji.
Ka ir taida kozu gonu zeme Arkadeja, pa kuru plyust pazemis upe Alfiosa. Ka na vysod vajag ticēt tam, kū roksta gazetuos. Ka na kotrs trokīs ir genijs, bet gon kotrs genijs ir nadaudz troks. Ka tu grybi daudz kū pasacēt, tod lobuok īt na plošumā, a dziļumā. Ka nareši pauzēs ir vairuok nakai pošā tekstā.
„Cīši jau gribīs gaismys i mīra”.
„A kas ir mīrs bez gaismys?”
„Nā, esi tu rakstnīks!”
A es smejūs.

Valentins Lukaševičs, “Latvijas Avīze”, 2007.goda augusts