Pa Latgales ceļiem. Anna Rancāne ved literārā ceļabiedra Antona Rupaiņa pasaulē
LSM: Raidījumā “Literatūre” rakstniece un dzejniece Anna Rancāne par ceļabiedru izvēlējusies Antonu Rupaini, protams, jo “Rupainis ir myusejais!” Pārdomās pēc ceļojuma Rancāne stāsta, kā bērnībā bēniņos starp drazām atradusi jaunatnes žurnāla “Zīdūnis” iesējumu un atklājusi, ka pastāv arī literatūra “nepareizajā valodā”. Rancāne spriež: “Esmu cieši pārliecināta, ka Rupainim varu pateikties par to, ka rakstu latgaliski.”
Par Latgali nevar nerakstīt
Kāpēc rakstnieku Ontonu (Antonu) Rupaini izvēlējos par ceļabiedru “Literatūrē”, aizraujošajā televīzijas ceļojumā, kurā vēl dzīvais rakstnieks ceļo kopā ar nu jau mūžam dzīvo?
Protams, kurš gan vēl ir sarakstījis tik apjomīgus un interesantus romānus par Latgales vēsturi?! Pie tam lielākā daļa no tiem tapusi trimdā, tālu no Latvijas, vienlaikus strādājot smagu fizisku darbu, uzturot ģimeni – slimo sievu un divus bērnus.
Romāna “Baltie tēvi” manuskripts gan daļēji bija uzrakstīts vēl dzimtenē, taču, bēgot pāri jūrai, rakstnieks to nepaspēj paņemt līdzi un grāmatu praktiski pārraksta no jauna. (Ar to saistās arī kāds pārsteidzošs atradums “Literatūres” laikā!)
Vēl jo svarīgāk ir tas, ka Rupainis ir myusejais!
Latgalietim šis bauslis ir pirmais un pats galvenais – tev būs mīlēt un atbalstīt “sovejūs”! (Tas nekas, ka pa šiem gadiem ir pārņemts īstenā latvieša niķis – brokastīs uzkost otru sugas brāli, tomēr, – ja vajag iestāties par savējo, latgalieši visi stāvēs “kai zuodža zūbi”!)
Jaunais skolotājs un koru diriģents Ontons taču dzimis tepat, Pūriskos, tagadējā Lendžu, toreiz – Bērzgales pagastā, pa šiem pašiem kalnainajiem ceļiem braukājis ar riteni pie tautas folkloras teicējām, dzenājot kopā uz mēģinājumiem koru dziedātājus.
Dīvaini, pa kuru laiku viņš paspēja uzrakstīt tik garas un daiļrunīgas vēstules jaunajām skolotājām?!
Meitenes gan pārsvarā viņam atbildēja diezgan īsi – laikam nav spējušas līdz galam tik garas vēstules izlasīt.
Bērnībā man patika rakņāties bēniņos, atrodot starp dažādām drazām aizraujošas mantas – piemēram, vecu samovaru un kurpnieka liestes. Tur atradu arī kādu žurku apskādētu grāmatu – jaunatnes žurnāla “Zīdūnis” (“Ziedonis”) 1930. gada iesējumu.
Šis atradums man bija šoks, jo viss te bija drukāts valodā, kurā runājām ikdienā, bet kuru skolā stingri nīdēja ārā ar saukli: “Bērni, runājiet pareizi!”
Izrādās, ka arī nepareizajā valodā var rakstīt dzejoļus, stāstus un lugas!
Te bija Ontons Rupaiņs “Laikmetu maiņa”. Tautas skotu luga 5 cielīņūs nu myuslaiku Latgolas dzeives! Lugas centrā pozitīvie jaunieši – Marija un Jezups, kam stājas pretī “Vacō rupō varas pasaule”. Lugas tekstā kāds bija ar zīmuli izdarījis piezīmes, iespējams, luga bija tikusi uzvesta kādā vietējā teātra kopā. Šo lugu tad nu es lasīju un pārlasīju, un esmu cieši pārliecināta, ka Rupainim varu pateikties par to, ka rakstu latgaliski.
Rakstnieka lielie romāni gan uzrakstīti “pareizajā valodā”, acīmredzot, lai vispār tiktu nodrukāti, bet, tos lasot, man visu laiku ir tāda sajūta, ka tas ir pārlikums no latgaliešu valodas, kurā rakstnieks dzīvoja, kurā domāja.
Latgaliešu literatūras organiska iekļaušanās latviešu literatūras kopainā ir sāpīga dilemma arī patlaban.
Tomēr labi saprotu, ja milzīgais romāns “Baltie tēvi” būtu uzrakstīti latgaliski, nez vai Marta un Gustavs būtu tam varējuši izlauzties cauri, sekojot Aglonas vēstures takām?! Vēl jo vairāk – uz Latgales ceļu putekļiem klātās mašīnas vējstikla ar pirkstu uzrakstīt “Dadziboga Šostovicka team”!? Vecais labais Dadzibogs kopā ar savu Ievu Justi, Aglonas baznīcas būvētāji, kapenēs zem bazilikas varēja justies varen gandarīti!
