Valstij un sabiedrībai šos cilvēkus vajag
Diena.lv: Lai atbalstītu ārvalstīs dzīvojošās ģimenes, kuras apsver iespēju atgriezties Latvijā, VARAM īsteno pilotprojektu Reģionālās reemigrācijas koordinators jeb PAPS. Mērķtiecīgai reemigrācijas veicināšanai pērn VARAM ir izveidojusi piecu reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīklu, nodrošinot vienu koordinatoru katrā plānošanas reģionā. Katram potenciālajam reemigrantam ir individuālas vajadzības un apstākļi, lai atgriešanās ritētu iespējami sekmīgi. Koordinatori palīdz tautiešiem atgriezties mājās, bet pašvaldībām – atgūt savus iedzīvotājus.
Izbraucis viens Latvijas reģions
Pirmsākumi PAPS pilotprojektam meklējami 2017. gadā, kad aktualizējās jautājums par darbaspēka pieejamību Latvijā.
“Mums kā reģionālajai ministrijai ir svarīgi, lai rastu darbaspēka iespējas caur reemigrācijas procesiem. Ir jāņem vērā, ka 10 gadu laikā faktiski no valsts ir izbraucis viens Latvijas reģions,” skaidro Bremšmits un turpina: “Latvijas Universitāte (LU) kādu laiku jau veica pētījumus par diasporas un remigrācijas jautājumiem. Šie pētījumi iezīmē dažas interesantas nianses, kas pamudināja meklēt iespējas, kā strādāt ar konkrēto mērķa grupu.”
Proti, katrs trešais potenciālais reemigrants ir vienots veselums – ģimene ar bērniem.
Šajā atgriezties gribētāju grupā kā pamudinājums dominē ilgas pēc Latvijas un arī vēlme, lai bērni mācās Latvijas skolā. Tā ir izšķiršanās ģimenei, kura, iespējams, sākotnēji emigrējusi, lai ārvalstīs pastrādātu dažus gadus, bet pienācis brīdis, kad atvasei jāsāk iet skolā. Ir divas iespējas – palikt ārvalstīs pavisam, jo, neapšaubāmi, skolas gaitās bērnam radīsies draugi, veidosies sava sociālā dzīve, vai tomēr atgriezties.
“Kā valstij mums ir pēdējais brīdis rīkoties, lai šīs ģimenes atgrieztos. Viena no lietām, kas interesēja vecākus, bija informācija par izglītības iespējām Latvijā, par bērnudārziem. Raksturīgi, ka bieži vien paši vecāki nāk no dažādām Latvijas ģeogrāfiskajām vietām, tāpēc viņus interesē ne tikai vienas, bet vairāku pašvaldību piedāvājums,” stāsta Bremšmits un piebilst: “Tāpēc pamatmērķis bija izveidot piecu reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīklu, kuri sadarbībā ar pašvaldībām ārvalstu tautiešiem izveidotu piedāvājumu ne tikai par izglītības iespējām, bet arī par darba vai uzņēmējdarbības iespējām, kā arī mājokļa jautājumiem.” Būtībā tās ir jebkuras ģimenes pamatvajadzības.
Personalizēts informācijas piedāvājums
Pilotprojekta īstenošanai bija nepieciešama platforma. PAPS ir saīsinājums no pilotprojekta moto: Palīdzam atgriezties pašu sētā. Internetā izveidotās mājaslapas Paps.lv vizuālā identitāte veidota, balstoties uz tradicionālajām latviešu zīmēm, kur akas un Saules zīme apvienojumā simbolizē mājas, kas sauc atpakaļ. Simbols vienlaikus ir arī tuvi un tāli ceļi, kas krustojas, bet pa vidu tiem ir mājas, kurās atgriezties. Mājaslapa ir vienkārši uztverama – tajā ir informācija par koordinatoriem un uzņēmējdarbības iespējām, aktualitātes un pieredzes stāsti.
“Lēmums par atgriešanos bieži vien nav vienkāršs – tā ir būtiska dzīves izvēle, un cilvēkiem ir svarīgi iepazīties ar reemigrantu pieredzes stāstiem,” piebilst Bremšmits.
Taujāts, kā reāli darbojas koordinatoru tīkls, VARAM Reģionālās politikas departamenta direktors atklāj, ka šo darbinieku funkcijas neaprobežojas tikai ar oficiālu kontaktu vai adrešu nodrošināšanu: “Koordinatoru galvenais uzdevums ir sagatavot personalizētu informācijas piedāvājumu atbilstoši potenciālā reemigranta interesēm – vai tās saistās ar izglītības iespējām, uzņēmējdarbību vai mājokļa jautājumiem. Kopš 2018. gada maija, kad uzsākām šo pilotprojektu, esam apkalpojuši 5471 personu, kas uzrunāta vai pati interesējusies par atgriešanās iespējām Latvijā. Mūsu mērķis ir arī pašiem uzrunāt potenciālos reemigrantus.”
Latgales reģionālā koordinatore Astrīda Leščinska darbojas arī sociālajos tīklos, kur izveidojusi savu grupu. Astrīdai pašai ir darba pieredze ārvalstīs, tāpēc jautājumi, ar kuriem nākas saskarties reemigrantiem, viņai nav sveši. Meklējot atbildes un apvienojot spēkus risinājumu palīdzības organizēšanai, pilotprojekta ietvaros koordinatore ir tikusies ar Latgales plānošanas reģiona, kā arī valsts iestāžu un biedrības Drošā māja pārstāvjiem, kuriem ir bijusi pieredze saskarsmē ar reemigrantiem.
Sociālajos tīkos gan savulaik izskanējuši arī pārmetumi par koordinatoru it kā formālo pieeju darbam, tomēr Bremšmits norāda – pašlaik šajā pilotprojektā iesaistītie darbojas pilnvērtīgi, ar misijas apziņu, caur cilvēcisko aspektu. Departamenta vadītājs atzinīgi vērtē patreizējo koordinatoru darbu un kā patīkamu kuriozu atstāsta sadzīvisku situāciju, kas saistīta ar Iju Grozu, koordinatori Vidzemē. Kādam mūsu tautietim no ārzemēm bijis nepieciešams noskaidrot dažādas individuālas nianses vairākās Latvijas institūcijās. Kādā sarunā viņš uzskaitījis šo iestāžu nosaukumus, izmantojot saīsinājumus no vārdu pirmajiem burtiem: “Sazinājos ar CSDD, VID, bet tad vērsos pie Ijas un man visu atrisināja!” Pēc tam cilvēki pārvaicājuši, kas tā par organizāciju – IJA? Bremšmits smaida: “Tā nav organizācija, Ija ir cilvēks. Personība! Profesionalitāte un personiskās rakstura iezīmes ir ļoti svarīgas šajā darbā.”
Atgriezušies 520 cilvēki
Kopumā gada laikā interesentiem sagatavoti 2556 piedāvājumi – tie ir potenciālie atgriezties gribētāji, ar kuriem izvērsusies savstarpēja sadarbība, nonākot līdz interesējošo jomu detaļām. “Priecē fakts, ka 520 personu, izmantojot šo informāciju un atbalstu, ir jau atgriezušās! Un vairāk nekā 600 personu ir tās, kas plāno atgriezties tuvākajā laikā un ar kurām strādājam īpaši,” uzsver Bremšmits.
Tendences liecina – ārzemēs strādājušie zināmā mērā ir gatavi pieņemt mazliet zemāku atalgojumu bērnu izglītības iespēju Latvijā dēļ. Tāpēc ir interese par uzņēmējdarbības iespējām Latvijā, lai paši spētu nopelnīt. Tāpat cita tendence apliecina – daudzi, kuriem ārvalstīs darba jomā nav bijusi tā augstākā kvalifikācija, šeit nav gatavi strādāt tādā pašā līmenī, darīt to pašu – viņi ir motivēti sākt uzņēmējdarbību.
Izrādās, katrs trešais ar reemigrācijas procesu saistītais ir gatavs Latvijā uzsākt uzņēmējdarbību.
Saskaņā ar LU profesora Mihaila Hazana 2016. gada pētījumu par reemigrantu vajadzībām, lai atgrieztos Latvijā, atbalsts uzņēmējdarbības un personiskā biznesa uzsākšanai palīdzētu trešdaļai respondentu.
PAPS ietvaros konkursa kārtībā 2018. gadā bija pieejams finansiāls atbalsts reemigrantu saimnieciskās darbības īstenošanai un attīstībai vai uzsākšanai. Tā kopējais apmērs katrā plānošanas reģionā bija 36 000 eiro, savukārt maksimālais vienam projektam – 9000 eiro (MK noteikumi par finansiālu atbalstu reemigrantu saimnieciskās darbības idejām, kas stājās spēkā 2018. gada 15. augustā – red.).
“Līdzvērtīgs finanšu resurss bija jāpiesaista arī no paša uzkrājumiem vai bankas aizdevums. Notika konkurss ar savu procedūru, bet radās šķērslis. Viens no pamatnosacījumiem – reemigrācijas fakts tika pārbaudīts ar izdeklarēšanos no Latvijas. Diemžēl realitātē to ir veicis absolūtais mazākums. Tas nav pārmetums, bet šī situācija arī iezīmē realitāti patiesajos no valsts izbraukušo apmēros. Ja bieži vien tikai nojaušam, ka emigrējušo skaits ir daudz liekāks, nekā liecina oficiālie dati, te tas parādās izteikti. Faktiski, tikai viens no desmit pretendentiem, kuri gribēja saņemt finansiālu atbalstu uzņēmējdarbībai, bija izdeklarējies no valsts,” norāda Bremšmits un piebilst: “Tas nozīmē, ka problēmas mērogs ir daudz lielāks un arī darbs ar diasporu un reemigrācijas procesiem būs lielāks.”
Klientu skaits aug, un pašlaik departaments izvērtē, vai ar pieciem koordinatoriem ir pietiekami, lai spētu palīdzēt visiem. Jāpiebilst, ka koordinatoru sadalījums pa reģioniem ir atbilstošs normatīvajos aktos valsts noteiktajām plānošanas reģionu robežām. “Mūsu mērķis sākotnēji nebija izveidot lielu darbinieku štatu, bet gan raudzīties pēc rezultāta, klientu plūsmas un tad audzēt kapacitāti,” skaidro Bremšmits.
Strādā pie kapacitātes un prasmēm
Potenciālos reemigrantus vienlīdz saista visi Latvijas reģioni, tomēr visvairāk – Rīgas reģions kā lielākais pēc iedzīvotāju skaita. Jau atgriezušos skaita ziņā tikai nedaudz iepaliek, bet, saskaņā ar prognozēm, drīzumā Rīgu varētu pārspēt Latgales reģions. Diezgan liela interese un labi rezultāti ir arī par Kurzemi un Vidzemi. Arī Zemgalē situācija uzlabojas – jāpiebilst, ka Zemgalē pašlaik koordinatora amatā sākusi strādāt jauna darbiniece Mairita Pauliņa un departaments cer uz augstākiem rezultātiem arī šajā reģionā.
Bremšmits atzīst: “Katru mēnesi ar koordinatoriem izvērtējam problēmsituācijas, analizējam kopējās tendences, veicam aptaujas arī starp klientiem, noskaidrojot gan koordinatora komunikācijas prasmes, gan piedāvātās informācijas lietderību. Strādājam arī pie koordinatoru kapacitātes, prasmēm, spējām. Nākotnē raugāmies optimistiski.”
Taču Bremšmits sarunā skar arī vēl kādu ne pārāk glaimojošu tendenci. Ne vienmēr Latvijas sabiedrībā no ārzemēm atgriezušos cilvēkus uztver viennozīmīgi.
“Tas atklājās arī mums zināmo reemigrantu pieredzes stāstos. Ne visus viņus sagaidīja gluži ar prieku – malači! Tas nav labi. Ir nepieciešams paraudzīties uz šiem cilvēkiem kā daļu no mūsu sabiedrības vai kopējās kopienas.
Mums jau šos cilvēkus vajag! Mums, Latvijai, nevis Lielbritānijai vai Īrijai.
Mums kā valstij pietrūkst cilvēku reģionos, mums vajag, lai skolas nav jāslēdz un tajās mācītos bērni. Un mums ir vajadzīgi ne tikai darba ņēmēji, bet arī darba devēji! Lai emigrējušie būtu motivēti atgriezties, nākt un darīt,” uzsver Bremšmits.
Tas ir fakts – ne vienmēr šeit, Latvijā, esam pretimnākoši un izrādām prieku par tiem, kuri atgriezušies. Iemeslus tam, visticamāk, profesionāli var rast sociologi, taču Bremšmits atzīst: “Iespējams, emigrācijā esošie pat nav tik ļoti atsvešinājušies no Latvijas, cik Latvijas sabiedrība atsvešinājusies no viņiem. Taču šie cilvēki ir daļa no mums, daļa no Latvijas. Vēl pirms desmit vai pieciem gadiem viņi dzīvoja te. Iemesli mūsu atsvešinātībai var būt dažādi – te tiešām ir darbs sociologiem, bet vēlreiz gribu uzsvērt – mums, Latvijas sabiedrībai, šos cilvēkus vajag.”
