Latgolys bolss Latvejā, Latvijas balss Latgalē

Mūsu saruna Latgales studijā Rēzeknē notiek piektdienas pēcpusdienā, kad Latgales reģionā LR1 kanālā skan iknedēļas “Latgales stunda”. Pastāstiet par šo raidījumu cilvēkiem, kuri nedzīvo Latgalē, tāpēc šo pārraidi nedzird.

“Latgolys stuņde” pieredzējušā žurnālista Jura Saukāna vadībā ēterā ir kopš pagājušās vasaras. Raidījums ik piektdienu no 15 līdz 16 dzirdams LR1 programmā tikai Latgales reģionā, kamēr pārējā Latvijā skan ierastā programma no Latvijas Radio studijas Doma laukumā. Tiesa, raidījumu “Latgolys stuņde” ikvienam ir iespēja ne tikai noklausīties, bet arī noskatīties videoversijā internetā. Šīs pārraides ideja ir būt tuvāk savam klausītajam Latgalē, runāt latgaliski, tātad iedzīvināt arī Valsts valodas likuma pantu par to, ka jāsaglabā latviešu valodas vēsturiskais paveids. Raidījumā runājam gan par sociāliem jautājumiem, gan par politiku un ekonomiku, par uzņēmējdarbību, reemigrāciju, izglītību un citiem tematiem. Apspriežam to, kas ir svarīgs mums šeit uz vietas, un runājam mūsu valodā.

Vai programmai jau ir izveidojies pastāvīgo klausītāju loks? Kādas atsauksmes saņemat, un ko rāda reitingi?

Par reitingiem spriest vēl ir pāragri. Lai pieradinātu auditoriju, nepieciešams laiks. Taču redzam, ka ir pietiekoši daudz cilvēku, kas pārraidi noklausās ierakstā LR mājaslapā, gana daudzi to noklausās un noskatās Latgales studijas “Facebook” vietnē. Auditorija aug pamazām. Protams, klausītāju skaits ir atkarīgs arī no tā, kāda ir konkrētā raidījuma tēma vai kādas personības ir aicinātas studijā. Atsauksmes no klausītājiem ir pozitīvas. Iepriecina, ja raidījumā apspriestā tēma rosina cilvēkus tālākai diskusijai internetā – tas nozīmē, ka esam trāpījuši īstajā vietā un īstajā laikā.

Kā noprotu, mērķis ir, lai katrs latgalietis ik piektdienu pulksten 15 noskaņojas uz LR1 viļņa?

Tā varētu teikt. Turklāt ceram, ka “Latgolys stuņde” nākotnē kļūs par ikdienas raidījumu. Taču, lūkojoties plašāk, ir skaidrs, ka reģionā jāvairo kopējā LR1 programmas auditorija. Pašlaik Latgalē vairāk klausās LR4 kanālu, kas pamatā raida krievu valodā.

Latgales studijas atklāšanā 2016. gada vasarā paudāt cerību, ka tā izveidosies par labu informatīvo saliņu. Cik noturīgu saliņu šā pusotra gada laikā izdevies radīt?

Tā stabilizējas. Ar kolēģiem – žurnālistiem, producentiem, operatoriem – esam izstāstījuši daudz stāstu par reģiona uzņēmējiem, esam rīkojuši vērtīgas diskusijas par Latgales attīstību. Veidojam raidījumu “Kolnasāta” (LR1 kanālā), kur diskutējam par valodu, izglītību, lokālpatriotismu un daudziem citiem jautājumiem. Latgales studija iesaistās arī tādu Latvijas Radio klausītāju iecienītu raidījumu veidošanā kā “Labrīt”, “Krustpunktā” un “Ģimenes studija”. Šī informācijas saliņa noteikti kļuvusi vēl noturīgāka līdz ar minēto “Latgolys stuņdi”. Ar saviem raidījumiem un informāciju no Latgales aizvien vairāk ienākam visās Latvijas radio programmās un portālā “LSM.lv”, un tas apstiprina, ka ejam pareizā virzienā. Iepriecina, ka arī jaunā paaudze mūs ir pamanījusi – reģiona jaunieši, kas mācās komunikācijas, saskata iespēju īstenot savas ieceres mūsu studijā.

Vai Latgales stāsti Rīgā ir pieprasīti?

Varbūt pašā sākumā kolēģi vēl īsti nezināja, kāda ir mūsu profesionālā varēšana. Nu ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar LR raidījumu producentiem. Mums uzticas, un mēs lielā mērā nosakām to, par kādiem Latgales reģionam būtiskiem jautājumiem ir svarīgi runāt visas valsts mērogā.

Pieprasījums pēc Latgales informācijas ir audzis. Piemēram, LR4 programmai līdz šim nemaz nebija sava korespondenta Latgalē. Šobrīd mēs to nodrošinām un šajā jomā veidojas ļoti auglīga sadarbība. Šajā gadā sākam arī jauna iknedēļas raidījuma veidošanu krievu valodā, kas skanēs LR4.

Pastāstiet par turpmākajām iecerēm!

Jau šogad būs vairāki interesanti saturiski jauni projekti, piesaistot arī jaunus autorus. Ļoti aktīvi iesaistāmies Latvijas simtgades raidījumu veidošanā. Ceram jaunā kvalitātē attīstīt sadarbību ar LR5. Nākotnes izaicinājums ir arī plašāka sadarbība ar Latvijas Televīziju (LTV). Raugoties tālejoši, viena no iespējām ir arī atsevišķas latgaliešu valodā raidošas LR reģionālās programmas izveide. Šādu priekšlikumu septiņu Latgales sabiedrisko organizāciju vārdā pērn rosinājusi biedrība “Latgolys Saeima”.

Studijas darbībai mērķdotācija piešķirta vēl diviem gadiem. Kas notiks pēc tam, cik droši esat par savu nākotni?

Uz Latgales studijas nākotni raugos cerīgi. Manuprāt, ir nepieciešams domāt par kaut ko līdzīgu arī citos Latvijas reģionos, piemēram, Kurzemē un Vidzemē, kas nodrošinātu pilnvērtīgāku informācijas balansu valstī kopumā.

Jā, Latgale paliek aizvien tukšāka, cilvēki aizbrauc. Tomēr laikā, kad reģionos tiek slēgtas valsts iestādes, mēs ejam pretējā virzienā – ne to pesimistisko ceļu, ka viss te izmirs. Mēs te esam, veidojam savu stabilu klausītāju loku un vairojam cilvēkos piederības sajūtu. Cilvēki te būs, un viņiem informācija būs vajadzīga! 

Jūsu misiju varētu formulēt tā: Latgales balss Latvijā un Latvijas balss Latgalē. Latvijas balss tādā ziņā, ka viens no studijas izveides mērķiem ir stiprināt informatīvo telpu reģionā, kur jūtams liels kaimiņvalsts mediju iespaids? Vai situācija šajā ziņā Latgalē uzlabojas?

Pēc savas izjūtas varu teikt, ka kopējā aina ir krietni labāka, nekā dažkārt tā tiek zīmēta. Pieļauju, ka stāvokļa dramatizēšana savā ziņā ir arī politisks gājiens. Piemēram, Rēzeknes pusē, manuprāt, vispār nevar runāt par milzīgu kaimiņvalsts mediju iespaidu. Lielākā ietekme varētu būt pierobežā. Vienlaikus jāatzīst, ka, veidojot intervijas un tiekoties ar cilvēkiem, arī pierobežas iedzīvotājos jūtams patriotisms.

Latvijā daudz šķēpu lauzts par to, kā vietējiem medijiem uzrunāt krievvalodīgo iedzīvotāju daļu. Ko, jūsuprāt, šajā jomā varētu darīt labāk?

Manuprāt, krietnu artavu krievvalodīgo iedzīvotāju uzrunāšanā dod LR4, kas visu diennakti raida pamatā krievu valodā. Klausītajam nav jādomā par to, kurā stundā skanēs viņa raidījums. Sabiedriskajā televīzijā LTV7 saturs krievu valodā ir tikai noteiktās stundās, un, manuprāt, šādā veidā medijam ir krietni grūtāk pieradināt savu auditoriju. Nedomāju, ka finansiāli mēs varam atļauties atsevišķu sabiedriskā medija TV kanālu krievu valodā, bet, manuprāt, laba ideja bija par kopīgu Baltijas valstu kanālu.

Jūsu studijā nesen bija diskusija par latgaliešu valodas iespējām medijos. To pašu gribu jautāt jums – kādas ir šīs iespējas?

Līdz ar LR Latgales studijas izveidi sabiedriskā radio ēterā aizvien vairāk skan latgaliešu valoda. Mēs to neizceļam kā kaut ko atsevišķu, bet pludinām to līdz ar kopīgo – latviešu – valodu. Latgaliešu valoda izskan gan ziņās, gan citos raidījumos, un, jo vairāk tas tā notiks, jo vairāk arī pārējā Latvija uztvers, ka tā ir mūsu sastāvdaļa, mūsu bagātība. Man, piemēram, ļoti gribētos, lai medijos vairāk ieskanētos arī Kurzemes puses valodas krāšņums. Iespējams, es visu nemaz nevarētu saprast, bet ir stāsti, kam tas piešķirtu krāsainību un kas parādītu, ka esam bagāti savā dažādībā.

Bet, runājot par latgaliešu valodu, tai Latgalē jānostiprinās aizvien vairāk. Atsevišķas sabiedriskā radio reģionālās programmas loma valodas nostiprināšanā būtu neatsverama, kā tas savulaik bija, uzsākot skanēt Latgales Radio, kur mūzika un saturs bija tikai latgaliski. Tas ļāva latgaliešiem atkal sajust savas valodas spēku un bagātību.

Vai Latgales skolās jāmāca latgaliešu valoda?

Strādājot žurnālistikā, esmu ļoti daudz uzzinājusi par mūsu reģiona vēsturi, kultūrvēsturi. Diemžēl skolā šādas zināšanas es nevarēju iegūt. Domāju, ka ir laiks to mainīt, uzlabojot mācību saturu. Reģiona skolās būtu jāmāca arī latgaliešu valoda. Tās ir svarīgas zināšanas, kas veicina piederības sajūtu vispirms dzimtajai vietai un reģionam, pēc tam savai valstij kopumā.

Lai arī pati esmu no tiem bērniem, ar kuriem latgaliski runāja vien vecvecāki, latgaliskā sajūta manī vienmēr ir bijusi. Un tagad man pašai jāmācās latgaliešu valoda – apgūstu teikuma konstrukcijas, rakstību, galotnes un vārdu formas.

Jūs savā darbā aizvien cenšaties atrast iedvesmas stāstus, lai celtu gaismā radošus, talantīgus un uzņēmīgus Latgales cilvēkus. Vai nenākas saskarties ar to, ka ir šādu personību deficīts?

Latgale, protams, ir tik maza, cik nu ir, un iedzīvotāju skaits turpina sarukt. Jāatzīst, ka mūsu gaišie prāti bieži vien ir Rīgā. Tāpat nākas secināt, ka dažādas sabiedriskās aktivitātes ierasti pulcē jau pazīstamas un redzētas sejas. Tomēr mēs meklējam un atrodam aizvien jaunus stāstu varoņus Latgales novados. Un ir interesanti novērot, ka savulaik žurnālistu pamanīti un gaismā izcelti cilvēki vēlāk nonāk vietējo viedokļu līderu lokā.

Iemācīties ieraudzīt būtībā ir mūsu ikdienas izaicinājums. Un tas attiecas ne tikai uz veiksmes stāstiem, svarīgi ir arī pastāstīt par rūgtu pieredzi vai pat vilšanos, tāpat kā pamanīt svarīgas problēmas, lai meklētu tām risinājumu.

Par mediju varoņiem nereti kļūst cilvēki, kuri pamet komfortablu dzīvi galvaspilsētā vai ārzemēs, lai atgrieztos uz dzīvi savā dzimtajā pusē. Viņu pieredze un motivācija ir interesanta. Vai šādi stāsti tomēr nav tikai piliens jūrā? Un kam jāmainās, lai Latgalē patiešām atgrieztos cilvēki?

Cilvēki atgriežas, tomēr tie ir atsevišķi gadījumi, par kuriem parasti tad arī uzzina visa Latvija. Godīgi sakot, šeit daudzos cilvēkos joprojām ir jūtama depresija. Ļoti žēl, jo ar depresīvu noskaņojumu nekur tālu netiksi. Rožainu ainu te zīmēt nevar, bet nolaist rokas arī nedrīkst. Dzīve ap sevi ir jāveido interesanta pašiem. Arī mūsu radiostudija šeit Rēzeknē ir kā zināma bākuguns, kas signalizē – nav tā, ka visi bēg prom. Arī tā ir svarīga mūsu misija.

Lai cilvēkos viestu optimismu, vajag spēcīgus impulsus. Ir jābūt Latgales attīstības vīzijai, kur, manuprāt, lielāka iniciatīva būtu jāuzņemas Latgales plānošanas reģionam. Tā vadībai jāsaņem plašākas pilnvaras, lai varētu veidot vienotu reģiona politiku. Tagad, šķiet, katrs novads tomēr vairāk vai mazāk taustās atsevišķi.

Arī jūs pati esat iedvesmojošs piemērs. Pastāstiet, kas jūs pēc studijām Rīgā sauca atgriezties dzimtajā Rēzeknē un kas jūs te notur.

Kad pabeidzu studijas, pusgadu nodzīvoju Itālijā. Bet vienreiz ar draudzeni izdomājām, ka vajadzētu kaut ko uzsākt tepat uz vietas, Rēzeknē. Lai arī sākotnēji iecere likās kā avantūra, piekritu tai, un mēs izveidojām pirmo biznesa laikrakstu Latgalē, kurš pastāvēja septiņus mēnešus. Lai arī vēlāk laikrakstu finansiālu apsvērumu dēļ nācās slēgt, bijām guvušas labu treniņu, neatsveramu pieredzi un vērtīgus kontaktus. Vēlāk strādāju Latgales Radio, kopā ar kolēģiem iesaistījos dažādos projektos, piemēram, veidojot raidījumus NEPLP sabiedriskā pasūtījuma ietvaros un tos piedāvājot vietējām radiostacijām. Tas nostiprināja domu, ka var arī šeit, var arī pašiem. Es tiešām tajā brīdī sapratu, ka nav jāvaimanā par to, ka te nekā nav, ir jārada pašam. Un šobrīd man ir nostiprinājusies sajūta, ka strādāt jau var jebkurā vietā, bet šeit ir manas mājas. Un manī ir tā pārliecība, ka te ir jāsaglabā latgaliskais!