Trīs lietas, kas un kāpēc jāzina par to, kā Latgali atdalīja no Vitebskas guberņas

1917. gada 27. decembrī Padomju Krievijas valdība (Tautas komisāru padome) izdeva rīkojumu par trīs Latgales apriņķu (Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes) atdalīšanu no Vitebskas guberņas. Vairāk nekā divsimt gadus Latgale bija administratīvi atradusies Iekškrievijas sastāvā un trīssimt gadus atrauta no pārējiem Latvijas novadiem. Līdz ar to noslēdzās latgaliešu cīņa par atdalīšanos no Vitebskas guberņas, par kuru viņi bija cīnījušies jau kopš 1917. gada pavasara.

Svarīgākie fakti:

1. Apvienošanās vai autonomija?

1917. gada 9.-10. maijā Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kurā izveidoja Latgales Pagaidu zemes padomi (tās darbā tika aicināti arī poļi un ebreji) un pieņēma rezolūciju par Latgales atdalīšanu no Krievijas Vitebskas guberņas un apvienošanu ar pārējo Latviju autonomā vienībā. Ta bija modernās latviešu politiskās nācijas dzimšanas diena.

Latgalieši skaļi un pārliecinoši pauda savu vienotību un kopīgās politiskās intereses ar pārējiem latviešiem, no kuriem tie bija gadsimtiem administratīvi, politiski un kulturāli šķirti.

2. Divas partijas

Par Latgales politisko nākotni cīnījās divu dažādu uzskatu piekritēji. Vienu no tiem, kas uzskatīja latgaliešus par atsevišķu tautu, vadīja inženieris Francis Kemps. Viņaprāt, Latgalei vispirms vajadzēja pašai iegūt politisku autonomiju no Krievijas un tikai pēc tam lemt par apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi. Tomēr uzvarēja otrs virziens, kura pusē bija Latgales latviešu absolūtais vairākums. Tā līderi bija ievērojamu latviešu katoļu garīdznieku plejāde: Francis Trasuns, Jāzeps Rancāns, Nikodems Rancāns, Kazimirs Skrinda u.c.

3. Līgums ar pašu nelabo

Pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada 7. novembrī latgalieši saskatīja iespēju beidzot īstenot Pirmā Latgales kongresa lēmumus, kurus kavēja Krievijas Pagaidu valdība un agrākā Vitebskas guberņas pārvalde. Ļeņins solīja ievērot tautu pašnoteikšanos, un arī latviešu lielinieki runāja par visas Latvijas apvienošanu vienā administratīvā vienībā.

Latgales latvieši bija gatavi paust lojalitāti lieliniekiem, lai ātrāk varētu atbrīvoties no Krievijas un pievienoties pārējai Latvijai.

Lai to panāktu, Rēzeknes strādnieku, zaldātu un bezzemnieku padomes Izpildkomitejas Zemnieku sekcija, kurā bija iestājušies daudzi aktīvākie Latgales atdalīšanās piekritēji, 1917. gada 16.-17. decembrī sarīkoja Otro Latgales kongresu (pilnais nosaukums – “Vitebskas guberņas latgaliešu apriņķu padomju kongress”).

Kāpēc tas ir svarīgi jeb kā latgalieši izlēma par atdalīšanos

Tāpat kā Pirmais Latgales kongress, arī otrais noritēja saspringtā un ļoti emocionālā gaisotnē. Pavasarī kongresa laikā notika vairāki kautiņi, kāds mācītājs bija dabūjis ar rungu pa muguru, bet kādu citu vietējie vecticībnieki mēģinājuši iegrūst upē. Neapmierinātie Kempa atbalstītāji sauca, ka garīdznieki vēloties Latgali pārdot “čiuļiem”. Nespēdams panākt sava viedokļa uzvaru, Kemps ar saviem piekritējiem pameta kongresu.

Otrā kongresa laikā lielākie asumi izvērtās starp pašiem kongresa delegātiem. Dažbrīd strīdi sasniedza nepieredzētu skaļumu un kongresa norise draudēja pāraugt masveida kautiņā. Tikai pirmās dienas vakarā, kad delegāti jau bija pamatīgi piekusuši, izdevās ievēlēt kongresa priekšsēdētāju un prezidiju. Kongresa vadību uzņēmās kompromisa figūra – lielinieku pārstāvis no Vidzemes Ernests Vīksniņš. Viņu gan Kempa atbalstītāji sauca par viltvārdi, un zālē sākusies tik liela kliegšana, ka neko neesot bijis iespējams dzirdēt. Kongresu varēja turpināt tikai pēc divu stundu pārtraukuma.

Nākamajā dienā kongress gandrīz vienbalsīgi (300 par, 3 pret) apstiprināja lielinieku izvirzīto politisko rezolūciju. Latgalieši demonstrēja maksimālu lojalitāti lieliniekiem, lai tikai panāktu savas prasības. Kongresu rīkoja svētdienā, prese aicināja no dalības atturēties garīdzniekus, un pat Kemps apgalvoja, ka patiesībā esot lielinieks.

Kongresa dienaskārtības nākamais bija jautājums, par ko visvairāk tika lauzti šķēpi – būt vai nebūt Latgalei kopā ar Vidzemi un Kurzemi.

Balsošanā Kemps atkal piedzīvoja pilnīgu sakāvi – par Aloiza Bojāra izstrādāto Latgales pašnoteikšanās rezolūciju nobalsoja 202 delegāti (74 bija pret un 14 atturējās). Kemps arī šoreiz demonstratīvi pameta kongresu.

Pēc tam kongress ievēlēja Latgales Pagaidu padomi un nolēma sasaukt vēl vienu kongresu 1918. gada janvārī, kas pasludinātu Latgales apvienošanu ar Vidzemi un Kurzemi. Starplaikā Pagaidu padomei un tās Izpildkomitejai bija jāsagatavojas apvienošanās praktiskai īstenošanai. 1917. gada 27. decembrī latgalieši sagaidīja Krievijas Tautas komisāru padomes lēmumu par trīs Latgales apriņķu (Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas) atdalīšanu no Vitebskas guberņas. Latgale līdz tam 145 gadus bija atradusies Krievijas sastāvā.

Autors: lsm.lv