LA: Atjaunota vectēva sēta Latgalē pārtop neparastā viesu mājā
Te īsi pirms pensijas uzsāka saimniekot Ingrīda un Jānis Diļevkas, kuri pirms pāris gadiem izlēmuši no Siguldas pārcelties uz dzīvi Latgales pusē. Jānis stāsta: “Sākumā domājām, ka te būs vasaras māja. Brālis saņēma mantojumā tēva īpašumu, braucām ciemos, iepatikās, un domājām paši kaut ko iegādāties.” Nolūkotā “Aizupmāja” nav izskatījusies tāda, kādu to var redzēt šodien, vecā lauku sēta tagad sakopta, visur zied puķes. Te iegriežas tūristi atpūsties un baudīt tradicionālo latgaļu melno pirtiņu, ko viesiem izkurina saimnieki, kā arī uz veselībasuzlabošanas kūrēm.
Ducina pērkons, kad ieripinām “Aizupmājās”. Garām rāmi aizlīkumo Pildas upīte, un pie saimnieka darinātās glītās laipiņas padzerties lido bites. Saimnieks jau steidz brīdināt – tik neuzkāpiet bitēm! Jānis smej: “Sieva pirmajā gadā būtu govi atvedusi kūtī, bet es viņai neļāvu.” Tad paskaidro, ka dzīvnieku dēļ nevarētu izrauties no mājas, bet radi un draugi joprojām dzīvo Siguldā, tāpēc lopiņus nebūtu kam uzticēt. Tā nu “Aizupmājās” vienīgie ienākušie “lopiņi”, kas dažu dienu prombūtni piedos, ir bites. Ingrīda stāsta: “Pie bitēm dodamies tandēmā, jo abi esam iesācēji – bites mums tikai otro gadu.” Pamatus biškopībai parādījis “Aizupmāju” vecais saimnieks Paškevics, bet pieredzējušam biteniekam Rolandam Zelčam lūdzot padomu brīžos, kad pašiem pietrūkst zināšanu un pieredzes. Ievāktais medus lieti noderot pirts procedūrām. Bet upītē atrodami arī zilie māli. Saimnieki smej, ka viss vajadzīgais dažādām pirts procedūrām esot tepat. Zilie māli mīkstina ādu, medus un dārzeņu maskas dod organismam bioloģiski aktīvas vielas.
“Kad atnācām te, domājām – tūlīt būs pensija. Bet reformu dēļ gadi gāja uz priekšu un bija jādomā, kā iztikt.” Saimnieki stāsta, kā satikuši Kondrātu ģimeni Ludzā un cik ļoti viņu atsaucība un entuziasms šajā pusē iedvesmo citus. “Atvedām Līgu – viņa saka, te nav ko gaidīt, tādas viesu mājas nav, taisiet tik augšā!” Tā tapusi netipiska viesu māja – blakus dzīvojamai mājai rindiņā ir vairākas guļbūves, senāk celtajai klētiņai un pirtiņai blakus vēl viena mājiņa, kur ierīkotas istabiņas, un top jauna guļbūve. Bet sākuši visu ar atjaunoto veco klētiņu – tai izņemti arodi un viss nedaudz pārveidots viesu izmitināšanai. Blakus tai ir pirtiņa, kur saimnieki piedāvā nopērties. “Te nav eiroremonta, ir melnā pirts, lakstīgalas,” piebilst saimniece.
Saimniece cep savu firmas ēdienu – kartupeļu pankūkas, bet Jānis salej glāzēs pašmāju ābolu sulu. Tai ir patīkama dūmu piegarša, bet tas ir saimnieka noslēpums. Pie mājas veco ābeļu saražotais jāliekot lietā. Ap māju ir bioloģiskā saimniecība 18 hektāru platībā, mazu daļu aizņem arī mežs. “Sieva mani par traktoristu pataisījusi,” smej Jānis un piebilst, ka vienmēr pratis visu ko darīt, turklāt, te ienākot, bijis gan jāremontē, gan jāievelk ūdens un kanalizācija. Savukārt ziemā abi dodas uz mežu gatavot malku: “Smalkas dāmas iet uz trenažieru zāli, es – malku zāģēt,” teic Ingrīda.
Saimniece stāsta, ka, atnākot uz Latgali, sākusi dzeju rakstīt. Viņas darbi ir gan izdoti grāmatā, gan publicēti presē. Dzejoļi atnākot ikdienas darbos, mežā putenī un rušinot puķu dobes.
Siguldā Ingrīda savulaik strādājusi par zootehniķi, Jānis par šoferi, abi piemājas zemē audzējuši tulpes, turklāt viņiem piederējis pat neliels pārtikas veikaliņš. Tagad saimniekiem pietrūkstot tikai bērnu, tuvinieku un draugu, kuri palikuši tajā pusē. Ingrīdas dēls Andis (43) strādā par mehāniķi ceptuvē “Flora”, kas cepot visgardākās piparkūkas. Viņam ir divi bērni, kas brauc ciemoties uz Latgali. Savukārt Jāņa dēls Oskars (32) audzē un trenē haskijus.
