Bērnu nams vai audžuģimene: kādu ceļu izvēlas pašvaldības

Ja novadā nav nevienas audžu ģimenes, taču turpat netālu ir bērnunams, vai tas nozīmē, ka krīzes situācijā bērns, visticamāk, nonāks institūcijā – šāds bažīgs jautājums jau iepriekš ieskanējušās. Vai tiešām te ir kāda sakarība un kādēļ vairākās pašvaldībās nav nevienas audžu ģimenes.

Lielie kontrasti

Latvijā ir 26 novadi, kur nav pilnīgi nevienas audžu ģimenes. Tie gan nav pavisam „baltie zvirbuļi”, jo daudzos Latvijas novados audžu ģimeņu skaits svārstās no vienas līdz piecām. Latvijā kopumā ir tikai nedaudz vairāk nekā pustūkstotis audžu ģimeņu un to trūkst.

Taču kartē ļoti izceļas kāds ne pārāk liels novads Kurzemē – Kandava, ar pārsteidzošu audžu ģimeņu skaitu – 64. Tas ir tieši tikpat cik Rīgā.

Savukārt, ja kartē ar baltu krāsu atzīmē no audžu ģimenēm brīvās zonas, acīs krīt, piemēram, balts iegarens vienlaidus laukums Zemgales pusē – Aizkraukles, Salas, Kokneses, Pļaviņu un Krustpils novadi. Mazi novadi, katrā dzīvo četri līdz seši tūkstoši cilvēku. Šeit ir arī divi bērnunami – ģimenes atbalsta centrs “Dzeguzīte” Kokneses novadā un „Saulsstari” Salas novadā, iepriekš zināms kā „Līkumi”. Latgalē nevienas audžuģimenes nav Rugāju, Baltinavas un Ludzas novados.

Aizkrauklē audžuģimeņu nav, bāriņtiesa tās meklē kaimiņu novados

Kur šajos novados nonāk bez vecāku gādības palikušie bērni?  Aizkraukles novada bāriņtiesas vadītāja Liāna Purvinska, kas vispirms bez vecāku gādības palikušajiem bērniem meklē aizbildņus radu un ģimenes draugu lokā, atzīst: “Mēs esam mazs novads, mazāk vai vairāk es tomēr problēmu ģimenes zinu, un es zinu tos resursus, kur varu bērniņu iedot drošās rokās, kamēr situācija ģimenē atrisinās.”

“Tomēr ir arī tādas situācijas, kad nav radinieku, tuvu, draugu, kaimiņu,” situāciju īsumā ieskicē Purvinska.

Tieši aizbildnība Latvijā ir populārākā ārpusģimenes aprūpes forma. Pie aizbildņiem šobrīd dzīvo četrarpus tūkstoši bērnu. Audžuģimenēs – nedaudz zem 1200, un līdzīgs skaits bērnunamos – 1216.

Ja aizbildni neizdodas atrast, krīzes situācijā bērns vispirms nonāk bērnu namā „Dzeguzīte”, saka Purvinska.

Citādi jāmeklē audžu ģimeņu reģistrā, jāraksta e-pasti bāriņtiesām un pēc tam jāsazinās ar pašām audžu ģimenēm,

„Citām audžu ģimenēm ir dažādi nosacījumi – viņi neņem bērnus, piemēram, līdz trīs gadiem, vai ņem tikai no skolas vecuma. Audžu ģimenei neviens neuzstāda noteikumus. Viņi paši nosaka to kārtību. Bet man tas bērniņš vēl nebija sācis bērnu dārzā iet, līdz ar to šo bērniņu bija ļoti grūti iedot, un mēs arī negribējām nekur tālu dot, jo vecāki ir Aizkrauklē, un mums arī jādomā par to, ka vecāki gribēs ar viņu tikties. Vai viņam būs tādi līdzekļi, lai aizbrauktu, piemēram, uz Kuldīgu vai uz Rēzekni, vai Līvāniem? Tāpēc arī mēs bērniņu ielikām Bauskā,” stāsta Purvinska. Māte pie bērna “savu iespēju robežās brauc”, norāda bāriņtiesas priekšsēdētāja.

Interese kļūt par audžuģimenēm – pagaidām kūtra

Ik gadu Aizkraukles novadā no ģimenēm izņemot trīs četrus bērnus. Visiem izdevies atrast ģimenisku vidi, tikai viens pusaudzis institūcijā atrodoties ilgstoši.

Bāriņtiesas vadītāja stāsta, ka viens no iemesliem, kāpēc novadā nav savu audžu ģimeņu, ir sociālo garantiju trūkums, kas rada bažas par pensiju apmēru. To gan sola risināt Labklājības ministrija, veidojot specializētas audžu ģimenes un solot krietni lielāku atbalstu – gan speciālistu atbalstu, gan sociālās garantijas, gan arī, iespējams, mainīs valsts atlīdzības izmaksu.

Taču Aizkraukles novadā ir vēl cita problēma. “Mums ir, vairāk vai mazāk, dzīvokļi – daudzdzīvokļu mājas, mums ir mazs privātmāju rajons. Ir arī nosacījumi, ka audžuģimenei jābūt bērnistabai atsevišķi. Ja vienu, divus bērniņus paņem, tas vēl tā, bet, ja paņem sešus bērniņus, tad ir jānodrošina vide šiem bērniņiem,” skaidro Purvinska.

Aizkraukles novada bāriņtiesa sagaidījusi arī viesos Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbiniekus, kas audzinoši norādījuši uz audžu ģimeņu trūkumu. Bāriņtiesa sasparojusies un atkal pašvaldības bezmaksas izdevumā un mājas lapā likusi rakstu un informāciju. Tam sekoja labā ziņa: izlasījusi rakstu, kāda sieviete pieteikusies būt par audžu ģimeni, taču viņai vēl jāiziet apmācības.

Tāda pati priecīga vēsts arī Kokneses novada bāriņtiesā, arī viena ģimene pieteikusies. „Šī ģimenīte pati sameklēja bāriņtiesu, pati sāka interesēties,” saka Kokneses novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Silvija Vēze.

Viņa norāda, ka bāriņtiesa vietējos cilvēkus aicina kļūt par audžu ģimenēm novada izdevumos, kā arī regulāri uzrunājot cilvēkus, piemēram, skolās.

„Nu pagaidām cilvēki nevēlas kļūt (par audžuģimenēm), neizsaka šo vēlmi, citreiz saka, nu padomāšu, bet tā arī paliek, bet tādas aktivitātes nav,” atzīst Vēze.

Tāpat kā Aizkrauklē, arī Koknesē bērnus no ģimenēm izņemot reti – piemēram, pērn bija viens gadījums, šogad neviens. Ja uzreiz neizdodas atrast aizbildņus, arī te krīzes situācijā glābiņš ir bērnu nams „Dzeguzīte” tepat novadā. Šobrīd no Kokneses novada bērniem institūcijā dzīvojot divi jaunieši – nepilnus 18 gadu veca meitene un 16 gadus vecs zēns, kuri atšķirībā no maziem bērniem par audžu ģimenēm negribot ne dzirdēt.

Par kūtru interesi stāsta arī Pļaviņu novada domē. “Esam lūguši savai bāriņtiesas vadītājai doties uz skolu, tikties ar vecākiem, informēt par šīm iespējām, bet nebija atsaucības, un tad mēs sapratām, ka, visticamāk, tie ir mazie pabalsti, kas attur no bērnu uzņemšanas ģimenē,” pieļauj Pļaviņu novada domes vadītāja Gunta Žilde no Jēkabpils reģionālās partijas.

Viņa pieļauj, ka cilvēkus no pieteikšanās audžu ģimeņu statusam attur tieši materiāli jautājumi. Tāpēc dome vēlas palielināt pabalstu audžu bērna uzturam no 143 eiro mēnesī uz 228 eiro, un vēl citus pabalstus audžu ģimenēm. Grozījumi pirms mēneša domē apstiprināti, bet vēl jāsaskaņo nozares ministrijā.

Baidās no atbildības, vēlas pastāvību vai taisa biznesu?

Arī Rīgas apkaimē vairākos novados nav nevienas audžu ģimenes, piemēram, Stopiņu, Babītes, Garkalnes novadā. Garkalnes  mērs Mārtiņš Bauze-Krastiņš no Latvijas Zemnieku savienības atzīs: “Es, atklāti sakot, nemaz nezinu neko par tādām audžu ģimenēm. Godīgi sacīšu, tas man nav bijis aktuālākais. Nav bijusi nepieciešamība par tādām lietām domāt”.

“Mums ir spēcīgs sociālais dienests, es nemācēšu par tādām lietām pateikt, tā lūk,” viņš nosaka.

Latgalē Baltinavas novadā no ģimenēm izņemtos bērnus bērnunamos neievieto, atrod aizbildņus vai citos novados audžuģimenes, stāsta bāriņtiesā. Savu audžu ģimeņu gan pašlaik nav, bet bērnus no ģimenēm izņemot ļoti reti, stāsta bāriņtiesas vadītāja Vineta Cīrule.

„Baidās uzņemties to atbildību. Nav arī mums tādu ģimeņu, kuras vēlētos kļūt par audžuģimenēm,” saka Cīrule.

Jelgavas pilsētā savukārt ir sešas audžu ģimenes. Bāriņtiesas vadītāja Irisa Guntra Turčinska saka: vairāk nepiesakās, jo ģimenes vēlas ko pastāvīgu.

„Varbūt tā ir mūsu mentalitāte, ka mēs baidāmies un gribam kaut ko pastāvīgu ilgākā laikā,” spriež Turčinska.

“Jo, noklausoties mūsu sniegto informāciju, ģimenes nav apmierinātas ar to – jā, bet tad mums bērniņi mainīsies, mēs iemīlēsim vienu un pieķersimies šim bērnam vai diviem bērniņiem. Mēs pieķersimies, un jūs varēsiet bērniņu bioloģiskajā ģimenē nodot, mums būs jāšķiras. Tas būs grūti, un tad mēs labāk izvēlamies bērnu adopcijas ceļā vai kā aizbildņi,” stāsta bāriņtiesas vadītāja.

Jelgavā bērnunamā bērni nonākot arvien retāk, kad nav izdevies atrast aizbildni vai audžuģimeni. „Piemēram, mums ir divas četru bērnu ģimenes, ļoti grūti atrast vienas ģimenes četriem bērniem audžu ģimeni. Tāpat arī aizbildnībā. (..) Šķirt šos bērnus nebūtu bērna interesēs,” skaidro Turčinska.

Arī Rēzeknes novadā audžu ģimeņu skaits nav liels – četras. Pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Silvija Strankale populistiski neteiktu, lai visi piesakās, – tam ir jābūt sirds aicinājumam un visas ģimenes gatavībai.

„Ievietojot bērnus audžu ģimenēs, mēs esam saskārušies ar dažādām situācijām. Ir ļoti feinas, kolosālas audžu ģimenes, kas dara šo grūto darbu un maksimāli cenšas bērniem nodrošināt šo ģimenisko vidi, un ir audžu ģimenes, kurām tas ir bizness: nē, mēs no jūsu pašvaldības neņemsim, mēs ņemsim no pašvaldības, kas maksā tās lielās naudas par bērnu,” stāsta Strankale.

Par pozitīvām tendencēm runāt nevar, cer uz reformām un pašvaldībām

Šobrīd Latvijā ir 576 audžu ģimenes. Skaitu var raksturot kā diezgan konstantu, tomēr par pozitīvām tendencēm runāt nevar.

„Uz doto brīdi, ja mēs paskatāmies Latgales reģionu, tad, ja tur kāda bāriņtiesa lūdz sameklēt audžu ģimeni, tad reti, kad izdodas sameklēt, jo audžu ģimenes ir pilnas,” atzīst Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Valentīna Gluščenko.

Viņa stāsta, ka audžu ģimenes noveco, un jaunas nāk klāt mazākā skaitā, nekā plānots. Cerības ir uz plānotajām reformām par atbalsta palielināšanu.

Labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) uzsver – audžu ģimeņu jautājums ir pilnīgi pašvaldību kompetencē, jo tas skar pašvaldību funkcijas. “Ir pašvaldības, kur ir audžu ģimenes, un ir pašvaldības, kur nav audžu ģimenes,” norāda ministrs.

Uz jautājumu, vai pašvaldības nedara gana, Reirs atbild: „Nedara gana. Es pajautātu varbūt šādā veidā, kāpēc nav audžu ģimeņu pietiekošā daudzumā. Mums ir pašvaldību priekšvēlēšanu karstākais punkts, šogad ir pašvaldību vēlēšanas. Un kas tad tiek vērtēts gan no sabiedrības puses, gan no citiem – cik stadioni, cik ceļi? Bet neviens nepajautā, kāpēc vienā pašvaldībā bērnus ievieto institūcijā, citā atrod audžu ģimenes. It kā mūs tas neuztrauc, un mēs neliekamies zinis”.

Arī Tiesībsarga biroja pārstāve Laila Grāvere piekrīt, ka audžu ģimeņu attīstība ir tieši pašvaldību rokās.

„Audžu ģimenes nerodas pašas no sevis. Kāda rodas, jā, kad cilvēks presē redz audžuģimeņu popularizēšanas kampaņu un atsaucas. Bet cilvēki ir jāuzrunā, lai viņi kļūtu par audžu ģimenēm. Un tas ir tikai pašvaldības ziņā, kādas garantijas piedāvā audžu ģimenēs,” saka Grāvere.

Grāvere ievērojusi, ka vairākums pašvaldību audžu ģimenēm maksā vien 114 eiro mēnesī, kas ir valsts noteiktie minimālie uzturlīdzekļi. Dažas pašvaldības savukārt noteikušas daudz prāvākas summas, pat 350 eiro viena bērna uzturam. Vēl arī audžu ģimenēm valsts maksā pabalstu par pienākumu veikšanu 113 eiro, tiesa, neatkarīgi no uzņemto bērnu skaita.

„Bet nauda nav vienīgais, ir jābūt atbalstam, jābūt audžu ģimeņu atbalsta grupā, cilvēkam ir jābūt drošībai, kur varēs konsultēties,” uzsver Grāvere.

Arī profesionālo audžuģimeņu apvienības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne saka: var nemaz necerēt, ka audžu ģimenes augs kā sēnes pēc lietus.

„Es varu viennozīmīgi pateikt, ja vadība –  bāriņtiesa, sociālais dienests, deputāti, novada priekšsēdētājs – ir ieinteresēti, lai viņu novadā ir audžuģimenes, tad tās tur arī ir, bet, ja nav ieinteresēti, tad to tur nebūs,” rezumē Martukāne.

Min pa gadiem iestaigātām takām

Tiesībsargs pēdējos gados asi kritizējis, ka mazus bērnus pašvaldības ievieto bērnunamos, tā vietā, lai viņi augtu ģimeniskā vidē. No dzimšanas līdz trešajai dzimšanas dienai par bērna aprūpi valsts sociālās aprūpes centrā maksā valsts, nevis pašvaldība, līdz ar to izskanēja bažas, vai pašvaldībām šāds risinājums nav izdevīgs. Pērn novembrī bērnunamos dzīvoja ap 70 mazu bērnu.

„Galvenais jautājums, kāpēc viņi ir ievietoti institūcijā, jo tas ir pilnīgi skaidrs, ka institūcija mazam bērnam ir kaitīga, jo viņš savā attīstībā zaudē mēnesi no katriem trim mēnešiem, tātad zaudē trešdaļu,” saka Grāvere.

Bērna uzturēšanās bērnu namā ir dārga ārpusģimenes aprūpes forma. Pašvaldībai viena bērna pavadīts mēnesis bērnunamā izmaksā vidēji 820 eiro, audžu ģimenē – no pašvaldības maka maksātā uztura nauda vidēji ir ap 140 eiro. Aizbildņiem savukārt pabalstu maksā valsts. Kāpēc pašvaldība maksā pašvaldības bērnunamam, to vēl varētu saprast, te parasti runā par darba vietām.

Taču nesaprotams ir kas cits, saka Laila Grāvere no Tiesībsarga biroja: „Es nevaru atrast izskaidrojumu, kāpēc pašvaldībai pirkt šo dārgo un bērnam kaitīgo pakalpojumu no citas pašvaldības, šeit es neredzu nekādu ne finansiālu, ne loģisku izskaidrojumu.”

Ja novadā nav audžuģimeņu, bērnu nama tuvums viennozīmīgi var spēlēt kādu lomu bāriņtiesas darbinieku acīs, uzskata profesionālo audžu ģimeņu apvienības “Terēza”  vadītāja Ārija Martukāne.

“Es domāju, ka spēlē viennozīmīgi. Jo tā situācija, ka bērni ir jāizņem no ģimenes un kaut kur jāievieto, ir katrā novadā. Ja ir šī iestāde, kur ievietot, nekad neiespringsi, lai radītu kādu jaunu formu, ja tev ir blakus un uz vietas ir. Jo ir jau, kur ievietot,” pārliecināta Martukāne.

“Es domāju, ka daudz lietas notiek neapzināti: ir taču forši, ja ir gadu gadiem ir iestaigāts ceļš, kas darbojas, kas ir drošs, un mēs to izmantojam,” viņa pieļauj.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Valentīna Gluščenko par šo jautājumu ir citās domās.

„Es domāju, ka šobrīd vairs tik pārliecinoši apgalvot, ka nav audžu ģimeņu, jo ir bērnunams, diez vai var. Jo arī bērnu skaits bērnu namā samazinās. Un daudzi cilvēki, kas tur strādā, saprot, un ir jāsaprot, ka tā nebūs mūžīgi, ka ir jāmeklē citi risinājuma varianti arī ar darbavietu,” spriež Gluščenko.

“Jo bērnunams tāds, kāds tas ir, tuvākā vai tālākā nākotnē nefunkcionēs. Tāpēc, vai nu šie cilvēki mācās un pārkvalificējas, vai meklē citas iespējas,” uzsver inspekcijas pārstāve.

Novadā ar rekordlielu audžuģimeņu skaitu neviens bērns nav bērnunamā

Tomēr jau šobrīd ir novadi, kur neviens bērns netiek ievietots bērnunamos. Tāda ir Kandava, kur ir 64 audžu ģimenes.

Bijusī Kandavas bāriņtiesas priekšsēdētāja Laila Henzele stāsta, ka “pavadījusi šajā darbā 14 gadu, un pilnīgi ar tīru sirdsapziņu, jo neviens bērns man nebija jāievieto bērnunamā.

“Un es brīnišķīgi ar to sadzīvoju. Jā, izdevās atrast aizbildņus, izdevās atrast audžuģimenes, un tā bija mana iekšējā pārliecība, ka es nekad dzīvē negribētu parakstīt lēmumu par bērna ievietošanu bērnunamā. Tā bija mana iekšējā pārliecība, un tad es meklēju ceļus, kā to panākt, strādājot šajā darbā,” stāsta Henzele.

Henzele teic, ka vispirms jau pašiem speciālistiem – kā sociālajā dienestā, tā bāriņtiesā – ir jābūt pārliecībai, ka mums audžu ģimenes ir ļoti vajadzīgas.

“Ka tas nav tā: “ā, tie ir tie, kam to naudu vajag”,” uzsver Henzele.

Pēc novadu reformas Kandavas novadā 2009.gadā audžu ģimeņu skaits bija ap 90. Tās uzņēma bērnus no daudzām vietām Latvijā. Kandavas novada pašvaldība bijusi atbalstoša – vēlējās, lai Kandavas novadā ir bērni, skolas. Taču, kā izdevās to panākt?

“Tas bija personisks kontakts, sarunas skolās, vecāku sapulcēs, bērnudārzos ar vecākiem, ar pedagogu kolektīviem, stāstot, kas ir audžu ģimene,” atklāj Henzele.

Henzele arī norāda, ka krīzes situācijā, ja bērnu jāizņem no ģimenes aizbildņu meklēšana bērna radu un draugu lokā vienmēr ir primāra, taču aizbildni var neatrast uzreiz, piemēram, naktī.

“Kamēr notiek izvērtēšana, apzināšanas process, tam bērnam jābūt tūlīt šodien, tagad savai gultiņai, vietiņai, jābūt paēdušam, aprūpētam, jāpārbauda viņa veselība,” atgādina Henzele.

Viņa arī ieskicē, kāpēc cilvēki piekrita kļūt par audžu ģimenēm: „Katram bija tas savs stāsts. Bija audžu mamma, kas teica: „Man tas ir jādara, manu tēti audzināja audžu vecāki, es gribu to atdarīt”. Cits gribēja pamēģināt – cik es varu, ko es varu, vai man tas izdosies. Protams, es nevaru noliegt, ka viss nebija skaisti un rožaini, bija arī nelabie stāsti. Divos gadījumos bija jāuzsāk kriminālprocess. Tas, kas notika, bija pārsteigums mums visiem.”

Abos gadījumos bijusi krīze audžu vecāku vidū, un diemžēl tas bijis impulss arī vardarbībai pret bērniem.

Henzele arī atzīst, ka ar audžu ģimenēm jābūt pastāvīgā kontaktā, jāzina, kā viņām klājas, tās jāatbalsta, turpretī bērnunams, iespējams, būtu vieglākais ceļš.

„Tas ir vieglākais ceļš, man nekas nav jāmeklē, man nevienam nav naktī jāzvana, neviens nav jāmodina. Es mierīgi aizvedu un uzmodinu varbūt tikai sargu,” salīdzina Henzele.

Tomēr no kurienes iekšējā pārliecība, ka bērnam nevajadzētu ne dienu uzturēties bērnunamā?

“Man varbūt bija tā ģimenes izjūta pamatīga, ielikta no vecvecākiem. Varbūt… tas tagad tā ļoti personīgi tagad… mans tētis bijis Sibīrijā kā bērns, izvests kā bērns. Varbūt no viņa stāstiem,” pieļauj Henzele.

Novadu, kur nav nevienas audžu ģimenes un kur to ir daudz. Var secināt, ka šobrīd viss lielā mērā ir atkarīgs no pašvaldībām, un tā tas arī turpmāk plānots. Daudz kas ir atkarīgs no vietējās bāriņtiesas vai sociālā dienesta vadītājas iekšējās pārliecības. Ja audžu ģimenes nemeklēs, tad krīzes situācijā, ja uzreiz neatradīs aizbildni, ceļš arī var vispirms vest uz tuvo bērnunamu. Turklāt lai arī bijusī Kandavas novada bāriņtiesas vadītāja Laila Henzele pēdējos divus gadus strādā Tiesībsarga birojā, piezvanot uz viņas bijušo darbavietu uzzināju: bāriņtiesa turpina komandas kopīgi iesākto kursu – neviens bērns nav ievietots bērnunamā. Protams, problēma, ka audžu ģimenes tāpat kā visi līdzcilvēki noveco. Vēl jāteic, ka Kandavas novada stāsts nav naudas stāsts – pašvaldības maksātā bērna uztura nauda nav no lielākajām, tā ir 160 eiro.