Jāņa Streiča Boņuks pēc 20 gadiem

Tikko iznākusī kinorežisora Jāņa Streiča grāmata 1991. Tas garais cilvēkbērna gads, kas ietver apjomīgu stāstu par filmas Cilvēka bērns uzņemšanu un pavērsieniem Latvijas vēsturē XX gadsimta 90. gadu sākumā, līdz rēzeknietim Andrejam Rudzinskim – Boņuka lomas atveidotājam – vēl nav paguvusi nonākt.

Viņš gaida ar nepacietību, jo esot liela interese paraudzīties uz divdesmit gadu seno Cilvēka bērna filmēšanas piedzīvojumu no Jāņa Streiča skatpunkta – tā, kā viņš savulaik to ir dokumentējis savās dienasgrāmatās un sarakstē ar rakstnieku Jāni Klīdzēju.
Joprojām vizuāli ārkārtīgi līdzīgs septiņgadīgajam Boņukam – Andrejs jau vairākus gadus ir vīrs un tētis diviem bērniem. Pēc profesijas ir nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālists. Kad atrod laiku, fotografē, dzied vīru kamerkorī Graidi un pašlaik arī filmējas jaunā kinoprojektā Rēzeknē. Viņš joprojām atceras, kā konkursā uz Boņuka lomu skaitījis latgaliski tautasdziesmu, stāstījis par vasaras piedzīvojumiem un pēdējā atlases kārtā – kopā ar kādu citu kandidātu lielījušies, jo tāds bijis uzdevums.

Atceries, par ko lielījies?

Par to, kā abi ar māsīcas vīru vasarā braukājām ar kravas mašīnu un vadājām bērnudārziem smiltis. Viņš bija palaidis mani pie stūres – tas bija mans lielākais vasaras notikums. Vēl mēs braucām zivīs – visur ņēma mani līdzi. Pēc laika sekoja telefona zvans no paša Jāņa Streiča, kurš aicināja mūs ierasties Rīgas Kinostudijā, lai pavērotu, kā bērns reaģē uz kameru, aktieriem. Es biju diezgan pārdrošs puika, sveši cilvēki manī neizraisīja pilnīgi nekādas emocijas – varēju pienākt klāt pie Jāņa Paukštello un sasveicināties – it kā simt gadu būtu pazīstami. Uzskatu, ka, aktieru grupā strādājot, tā tam ir jābūt, jo tiklīdz parādās kautrīgums vai neuzdrīkstēšanās, tu radi sev barjeru un nevari atdoties darbam pilnībā.
Vairāk lasiet ceturtdien, 5. jūlijā, žurnālā Dienas Izklaide!

Lana Kazlauskiene