Pasauļs

Smierts atīt i pajem. Nivīnam navaicoj. Tok i dzeive atīt poša i suocās. Nivīns tok bārnam navaicoj, voi jis gryb dzeivuot. Jis jem i pīdzymst kaidai muotei i kaidam tāvam nazkur iz ituos zemis.

Breinums. Radeišona. Šyunys sasatyka i saguoja kūpā. Varēja tok nanūtikt, tok nazkas nūtyka, a tod jau cyta ceļa nabeja kai dzeivuot i dzeivuot pa sovam.

Kotrys cylvāks ir vasals pasauļs. Tys pasauļs nasarūn ni nu kuo iz leidzonys vītys. Tū pasauli mes kotrys izaudzejam pamazeņam viņ nu vysa, kas ir apleik – nu mamys gluostu, tētis vuordu i sābru lomuošonuos. Apleik tik daudz ceglu, nu kuo ceļt sovu pasauli, tok vysleidza kotrys pats atrūn tū pundamentu iz kuo ceļt – mīlesteiba voi naids, skumis voi cereibys, prīca voi bāda. Kotrs pats meklej i atrūn tū cementu, ar kū lepēt ceglus – speiteibu voi padeveibu, olkonumu voi progareibu, trokumu voi žālumu.

Cegli tymā pasaulī samyurāti cyts pi cyta, sakrytuši kai kaleidoskopā – pasaviersi tai, redzeisi tū, a viersīs itai i īraudzeisi itū. Vysaidi fragmenti sakrytuši, kotru reizi pa sovam. Ūtra taida cylvāka vaira nasatiksi. Ūtram i sova pasauļa naparuodeisi, partū ka jis tī redzēs kū sovu – seve atspeidumus iz ūtra pasauļa sīnu.

Kas zyna, voi latgalīšu pasauļs leluoks, partū ka jam ir dubultais dybyns – vēļ vīna volūda i vēļ vīna nu bierneibys zynoma zeimu sistema ar vuškom i klāvim, studini i batvinim, abādu i saļmom, kopusvātkim i Ganeņu mišu, atlaidom i spovidi, smutim i stulpim, aizalīgšonu runuot sovā volūdā ar bārnim i svešim, myužeigu i napuorejūšu akcentu vysuos pasauļa volūduos.

Voi varbyut latgalīšu pasauļs mozuoks, partū ka kartē jis aizjem tik nalelu daļu jau tai mozuos Latvejis i nikur dzeivē tuoli natiksi ar taidu dzeraunis volūdu – ka vēļ saimē voi veikalā, iz īlys voi kopūs, bazneicā voi diskotekā. A kur karjera, kur īspiejis?

Varbyut tys latgalīšu pasauļs tik mozeņš, ka vīneiguo īspieja jū īraudzeit sovys vaļsts televizejā ir nūbolsuot ar SMS dzīdūšus saimu šovā.

Tok otkon – ka šovu taiseituoji redz, ka ar latgaliskū ideņtitati var peļneit i kotrā šovā īlīk kaidu latgalīti, kab Latgola i alternativī bolsuotu, deļkuo ar latgaliskū napeļnej Latvejis kultura i izgleiteiba?

Latgaliskuo Latveja i šudiņ ir bolta pleme. Nazkas nazynoms, partū ka školā par jū navuica i nastuosta kai par normalu i godu symtim dzeivu latvyskuo pasauļa daļu, a sabīdreibai vīgļuok izalikt, ka nikuo nav. Pasasmīt, pasabreinuot i aizmierst kai nazkū nanormalu.

Zynit tū puosoku par buorineiti – atbrauc iz sātu precinīki, a div gudruos muosys tik pa pogolmu grūzuos, trešuo klietī zam kubula pabuozta, kam dorbūs nūsaskriejuse, nasukuota golva i mute nateira. Tok kas gols golā saguoja – gudruos muosys lobuokajā gadīnī apsaprecēja ar kolpim i aizbrauce iz Īreju, a buorineite palyka par sovys zemis kienenīni, tyka pi sova veirīša i ak jau beja loba mama juo bārnim i nikod nivīnu sovu bārnu nabuoze zam kubula tik partū, ka na tai runoj voi na tai apsaviļcs.

Koč varbyut buorineitis meitys vysys zam kubulu sēd i latgaliski runoj, a sabīdreiba nimoz naizzynoj, ka var apprecēt i koč kū cytu – na tikai tū, kas pa prīšku grūzuos. Tai tys īt godu godim – i cara i Ulmaņa, i vuocu i sovetskajūs laikūs, i myusu dīnuos.

Stereotipi i montuotys suopis ir myužeigys kai zīmys snīgs – pavasarī nūkiust, a nazkur vysleidza palīk, ka jau kasrudiņ izsnīg otkon nu jauna i kotram jaunam i jaunam satyktajam juoskaidroj, ka asu latvīte i maņ taišni taipat bais par sovu vaļsti i juos nuokūtni kai vysim.

Tok vīnu dīnu izaruod, ka tys pasauļs ir tik vuoreigs kai lads iz rudiņ aizsolušys paļts – mirdz solnā naradzātim rokstim, a dasadūrsi ar zuoboka purnu i sakriss gobolūs. Pa mozai drupaneņai salaseits, zynoms da mīļu i apnics kai babys bufets ar cyrmuļu saāstom kuojom i ar zeļonku aplītom duraveņom.

Vīnā reizē pasauļs saškeist, i vaira nikuo nav tai, kai beja. Nazkuo žāl – kai nanūtykušu svātku voi naapāstu kompetu. Kaleidoskopa stikleni otkon sakryta jaunā rokstā – šmuki, tok vaira na tys. Cyts cylvāks cytā vītā pīraksteis koč kū skaistu, tok vaira na tū. Stykla gabaleni i pērleitis aizrypuoja.

Cikom es runoju latgaliski, volūda ir dzeiva. Cikom es dūmoju i sovā apleicīnī deļ sova pasauļa atrūnu ceglus, muns pasauļs ir jauns i styprys, jis ceļās, aug i palīk vys kruosainuoks. Cikom tu skaiti, kū es rokstu, volūda ir dzeivuoka par dzeivu i munam pasauļam apleik pasaruoda vys vaira i vaira ceglu – jem i ceļ, jem i taisi.

Piec nazcik miļjardu godu saule izdziss i vyss dzeivais iz pasauļa izmiers. Saulis myužu latgalīšu volūdai, vaira i navajag.