Ar myužeibu sasarunoj…
Muns laiks ir muns myužs!
I tuodieļ es dagu ar guni,
I tuodieļ- suopu kai vuote,
I tuodieļ raudu bez kauna
I sirdies klīdzu ar spāku…
Muns laiks- vysa dzeive,
Kas dūta, kas atdūta man
Bez atlaides it ni vīnas…
Ontans Slišāns, 1987.
Decembra vydā kai zibiņs caur sirdi izskrieja ziņa, ka Ontans Slišāns aizguojs myužeibā…
Ontans Slišāns- dzejnīks, literats, publicists, ilggadejs latgalīšu kulturys bīdreibys vadeituojs, sabīdrisks darbinīks, folklorys dryvys kūpiejs, muzeja vadeituojs, nūvodpietnīks, daudzu ideju radeituojs i pasuokumu organizators, kulturviesturisku pīminis vītu apzynuotuojs, zemnīks, veirs, tāvs, vactāvs, latgalīts, CYLVĀKS…
Sovu itymā pasaulī atvālātū laiku jis navys dzeivova, jis daga ar guni! Jam suopeja tei nataisneiba, kas padareita pret Latgolu i latgalīšu volūdu. Jis naspieja klusēt par tū, ka cylvāki aizalīdz muotis volūdys i aizmierst sovys saknis, ka tauta nūsadzer, ka lauki izmierst. Jis naklusēja,- raksteja dzejā i prozā, izdeve gruomotys, raksteja presē, veidova pīminis vītys tautys izcylim darbinīkim i viesturis nūtykumim, uzastuoja konferencēs i tykuos ar jaunuotni školuos.
Ontans nazabeida byut taisns- ar sovu puorlīceibu, ar Tāvzemis mīlesteibu, ar pīnuokuma apziņu sovys tautys, zemis i volūdys prīškā, myusu vysu paguotnis i nuokūtnis vuordā.
Ontans vysu myužu struodova- kūpa zemi i dvēseli.
Jis beja boguots. Tik boguots, ka nazynu ūtra taida! Boguots ar sovu kuplū saimi- ar bārnim i mozbārnim, boguots ar padareitim dorbim, ar saraksteitom i izdūtom gruomotom, boguots ar sovu puorlīceibu, boguots sovā dvēselē.
Ontan, Tu aizej, atstuodams myusim vysu tū boguoteibu.
Tu aizej, radzūt, kai „ Tāvaine muna…sovu likteni izsuopūt… ar myužeibu sasarunoj…”
Paļdis Tev, Ontan!
Imants Slišāns,
latgalīšu dūmubīdru i dvieselis radinīku vuordā
