Mes tovi dāli, Latgola

Kas byutu mes bez Muoras zemes dzymtuos,
Kur, Dīvu lyudzūt, tauta dorbam aug.
Ar spāku tū, kas sakruots godu symtūs,
Mums pat svešumā, dorbs kotram draugs.

Tam seņču seikstumam un dorba sporam
Ceiruļs Dīvam myusu dzeju dzīd.
Pi vysa tuo, kū nuokameibai dorom,
Mes bārnim ruodom svātu ceļu īt.

Un kū ni vairuok namuokam mes dzeivuot,
Un prīcas baudeituojim pakaļ skrīt,
Dīvs naļaun jim vēļ myusu bēres reikuot
Cikom gors ar mīsu vīnuvīt.

Sev saleikt naļaunam zam dzeives nostas
Jo vajag gaismā jaunū audzi saukt –
Lai pazeist dūbes, īnaidnīka kostuos,
Kurom dzeivē lobuok apleik braukt.