dūmu pylni pogolmi/majs

Tis beja sevišks pīskōrīns. Atļauts. Gaideits. Sirdsapziņa naīsarunōja. Pa trepem kōpe Naprōts, izsyudzēt sovu pagōtni. Bet mes taču zinom, ka jis nalobōsīs.
Tei beja seviška dīna. Storp vakardīnu i reitdīnu. Bet es jutūs kai naktī. Storp vokoru i reitu. Nu dialoga rodōs triologs, nu daudzstiura – mozstiurs.
„Cik ir laika?” es jautōju.
„Bez pīcom tagad,” tu čukstēji, kūzdams man ausī.
Voi es varēju pirms tam īsadūmōt, ka sakriteibys dzeivī šod tod mādz ari nūstrōdōt? Tai es jautōju sovam ūtrajam „Es”. Klusai. Lai Tu nadzierdātu.
Nōkamajā dīnā mes īsastōjom breivprōteigajūs. Tī ir taidi individi, kurim ir breivs Prōts. Breivais Prōts lidoj pōri aizsprīdumim, pōri principim i pōri īdūmom. Bet dīmžāl ļūti bīži šķarsam Sirdsapziņai. Tod gon jei īsarunoj. Taidā zamā i smogā bolsa. Tod vairs navar palikt vīnaldzeigs. Ir jōatbild. Ar reiceibu voi ari kai kurā situacejā ar inertumu – tis ir kai bārnudōrzā – pastōvēšu molā i pasavieršūs.
Sōka leit. Nabeja jau nikaids lielais leis, bet ilgs. Dabasi raudōja nazynomu īmaslu dēļ. Voi nu tei beja tei poša globalō sasilšona voi ari smogs.Tu otkol kūdi man ausī, bet tai kai es beju visa izmierkuse leitā, Tovys liupys pasleidēja, pirms zūbi beja kū sakūduši. Man kutēja i es īsaspurdžu. Nu šō spurdzīņa kai nu sprōdzīņa uzplauka varaveiksna, kas beidzūt aizpūgōja dabasu osoru kōtuves.
„Cik ir laika?” es otkol jautōju.
„Daudz,” tu atbildēji.
Bet cik nu tō daudzō laika ir miusu? Tai es jautōju sovam ūtrajam „Es”. Klusai. Lai Tu nadzierdātu. Atbildi es nasajēmu. Ni iz šū, ni ari iz pirmū jautōjumu. Breivais Prōts aizlidōja pōri munai naziņai. Es ļūti ceru, ka ari pōri Tovejai. Lai mes byutu kaut drusku leidzeigōki. Vismoz tajā, kō miusim nav.
Putni dzīdōja dzīsmys. Mes varējom izvēlētīs repertuaru. Sōkūt ar vīterōšonu, beidzūt ar klasiskū „Ku-kū”. I tei beja gondreiž Paradīze. Bet zinūt, ka viesture mādz atsakōrtōt, lobōk nanūticēt Paradīzes īspējamai eksistencei Zemis viersā.
Samierkuse es dreiži sasilu Tovūs apskōvīņūs, klyvu otkol sausa. Vīņ sirds, tei gon mīļoj slapņu asni. Taidu, kas saslapinōts ar mirkļa vōjumim i emocijom. Es jutu, ka taids ir ari Tovs asnis. Kai pa mozū, tai ari pa lelū lūku. I sirdī viss i visi sasatīk. Mes ari.
Es nazynu, kur palika laiks. Laikam ari tam breivais Prōts pōrlidōja pōri. Tūmār atsaļōvu es jautōt trešū reizi.

„Cik ir laika?”

„Tik, cik vajadzeigs.”