Novēlu Jums dižus panākumus ceļā pie latgaliskā!

Esmu Ādolfs Stalidzāns, dzimis 1936.gadā Dagdas pagastā. Esmu mācījies Dagdas vidusskolā, studējis Rīgas Politehniskā institūta (RPI) specialitātē inženieris-mehāniķis. Esmu tehnisko zinātņu kandidāts (pēc vecā), pēc nostrificēšanās esmu inženierzinātņu doktors. Strādājis gan konstruktora darbu, gan docenta amatā RPI (17 gadus). Neesmu ne vēsturnieks, ne valodnieks un mani turpmākie domu gājieni balstās tikai uz manu mehāniķa „dzelžaino” loģiku un literatūru, kurā esmu ieskatījies.

Man ir nācies strīdēties par to, vai latgaļu valoda ir valoda, vai latviešu valodas dialekts. Tādos gadījumos es šo jautājumu reducēju uz jautājumu, kura no abām ir senāka. Esmu lasījis, ka ir vēsturnieki, kas uzskata, ka tagadējā Latvijas teritorijā dzīvojošās baltu tautības latgaļi (lielākā), kurši, zemgaļi, sēļi un somugru tautība lībieši pie Baltijas jūras dzīvojuši jau 2000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Skat. Latvijas Padomju enciklopēdija, 1981-1987 (turpmāk Enciklopēdija), sējums 5(2), kartes 141., 146., 147. lpp. Tātad, latgaļu valodai (arī kuršu un lībiešu valodai) aptuveni varētu būt ap 4000 gadu. Bet cik sena ir latviešu valoda, ja ņem vērā, ka vārdi „latvietis” un „latvis” ieviesušies tikai 18.gadsimtā. Ar šo strīds parasti ir beidzies. Nu nevar taču dialekts būt daudzkārt senāks par pamatvalodu.

Taču vienlaikus ir jāatzīst, ka arī jēdziens „latviešu tauta” ir ieviests tikai 18. gs. Diemžēl tā tas ir. Mēs varam sevi mierināt ar to, ka arī mūsu brāļu tauta par lietuviešiem ir nosaukta nesen, jo tagadējās Lietuvas teritorijā ir dzīvojušas trīs senās baltu tautības: žemaiši (Žemaitija robežojās ar tagadējo Latviju), augštaiši un jātvingi (skat. Enciklopēdija , sējums 6, 157.lpp). Lietuvieši ir izdevīgākā situācijā tai ziņā, ka viņi savu tautu nosaukuši senas valsts Lietuvas un vienu laiku ļoti varenas valsts (Lietuvas Lielkņazistes) vārdā. Mums iznācis otrādi: vispirms ieviesām jēdzienu „latviešu tauta”, pēc tam 1918. gadā jaunizveidoto valsti nosaucām tautas vārdā par Latviju. Abi šie vārdi saistās ar latgaļiem, jo nevienai citai tautai vai tautībai Baltijā nav nosaukumā vārda saknes „lat”.

Latvieši ir divējādi: latvieši-čangaļi (tautas valodā runājot) un latvieši-čiuļi. Latvieši-čangaļi ir seno latgaļu pēcteči, protams, ir daļa jaukteņu, pārsvarā latgaļu-poļu jaukteņu. Latvieši-čiuļi ir tikai jaukteņi, pie kam plaša diapazona jaukteņi: gan vietējo tautību jaukteņi savā starpā, gan arī vietējo tautību jaukteņi ar iekarotājiem: vāciešiem, zviedriem, poļiem, krieviem.

Latviešu-čiuļu apdzīvotajā teritorijā vairs nav seno tautību tīrā veidā, jo tie nedaudzie lībieši un kurši, kuri par tādiem sevi grib uzskatīt, tāpat ir jaukteņi, jo savādāk, esot tik mazā skaitā, būtu tuviem asinsradiniekiem jāprecas savā starpā, lai saglabātu tīru tautību. Tad būtu jānotiek tam, kas notika kādreiz Spānijas galmā, kur precējās tuvi asinsradinieki, lai saglabātu nedalītu Spānijas valsti. Rezultātā dzima pēcteči ar nopietnām novirzēm garīgajā veselībā, arī plānprātiņi.

Lai tiktu vaļā no iesaukām tautas valodā turpmāk lietosim apzīmējumus latvieši-latgaļi un latvieši-jaukteņi. Manos strīdos ar latviešiem-jaukteņiem (piem., bijušajiem studiju biedriem vai bijušajiem darba kolēģiem) viņi par šādu apzīmējumu nekādu sašutumu neizrādīja, jo nav taču pretargumentu. Diezgan trāpīgi latviešus noraksturoja aktieris Rolands Zagorskis vienā no „Sestdienām” (apmēram): „Es saprotu, kāpēc latvieši tā kašķējas savā starpā. Mēs esam tik dažādi. Mūsu izcelsme ir tik atšķirīga. Kas te tik nav gājis pāri? Mēs esam izkrituši katrs no savas ratu pakaļas”.

Pakavēsimies pie notikumiem 13.gadsimta sākumā, kad vācieši ienāca Baltijā. Šie notikumi ir aprakstīti darbā „Henrika Livonijas hronika” (tādu nosaukumu devis pats hronists). Par hronistu pašu ir zināms, ka viņš ir bijis katoļu garīdznieks, kuru garīdznieku kārtā iesvētījis pats bīskaps Alberts (tai laikā visi kristieši Eiropā bija katoļi, jo reformācijas kustība notika vēlāk). Hronika sarakstīta latīņu valodā. Tai laikā senās tautības tagadējā Latvijas teritorijā vēl bija kuplā skaitā un vācieši deva savus vāciskos nosaukumus šīm tautībām. Šie nosaukumi nedaudz pārveidoti latīņu valodā ir šādi (skat Indriķa hroniku un enciklopēdiju):
latgaļi (letgaļi) – Letti, Lettigalli, apdzīvotā teritorija Lettia, Lettigallia (Latgale);
kurši – Curones , apdzīvotā teritorija Curonia (Kursa);
zemgaļi – Semigalli, apdzīvotā teritorija Semigallia (Zemgale);
lībieši – Livones; šīs tautības vārdā nosaukta vāciešu izveidotā valsts Livonija.

Hronists pats sevi nosaucis par „Henricus de Lettis” – tātad, Latgaļu Henriks. Tas netraucēja pirmo hronikas tulkotāju latviešu valodā M.Siliņu nosaukt hronistu par Latviešu Indriķi. Viņa tulkotais izdevums saucas „Latviešu Indriķa hronika”. Tai laikā, kad M.Siliņš tulkoja hroniku (izdota 1883.gadā) jau bija ieviesies vārds „latvieši”, taču šo vārdu pārnest atpakaļ par 5 gadsimtiem uz 13. gadsimta sākumu ir vairāk nekā nekorekti. Hronika tulkota latviešu valodā vairākas reizes. Pēdējos divus izdevumus ir tulkojis A. Feldhūns (viņš arī vācu valodas pasniedzējs RPI). Viņš tulkojumu nosaucis „Indriķa hronika” un arī hronikas tekstā nekur nav minēti latvieši, taču „Letti” viņš pārtulkojis kā „leti” (kompromiss), lai gan 13. gadsimta sākumā, kad hronika sarakstīta, vēl nebija citu letu, kā tikai latgaļi un „Letti” šai darbā bija jātulko kā latgaļi. Attiecībā uz Henrika pārveidošanu par Indriķi, A.Feldhūns hronikas priekšvārdā atzīmē, ka tāda vārda tai laikā vēl nebija.

Šai (latviešu) sakarā gribu atzīmēt vienu kuriozu gadījumu ar cienījamo kriminālromānu rakstnieku A.Kolbergu. Kāda rakstniece (uzvārdu neatceros) sarakstījusi grāmatu par A.Kolbergu. Protams, pelnīti slavēja viņu un atzīmēja, ka cienījamais rakstnieks ir ļoti zinošs arī vēsturiskos notikumos un dažādu tautu sadzīves tradīcijās u.c. Šai pašā grāmatā viņa citē arī fragmentu no kāda A.Kolberga romāna: „1215.gadā kurši uzbruka Rīgai un būtu to arī ieņēmuši, bet Rīgai palīgā steidzās lībieši un latvieši”. Latvieši, kas vēsturē ienākuši 18.gadsimtā, izrādās jau 1215.gadā ir vicinājuši zobenus pie Rīgas!!! Šai sakarā es speciāli sameklēju Indriķa hronikas tulkojumu un izlasīju: jā, tāds uzbrukums Rīgai bija, taču Rīgu aizstāvēja lībieši un leti (tātad, latgaļi). Zinošais rakstnieks nezināja, kas bija leti tai laikā? Var jau būt, ka rakstnieks ir „uzrāvies” uz M.Siliņa tulkoto (pirmo) hronikas izdevumu un M.Siliņš ne tikai latviskojis pašu hronistu, bet arī hronikas tekstā, iespējams, „Letti” tulkojis kā latviešus. Domāju gan, ka šis izdevums ir bibliogrāfisks retums.

Pēc Livonijas valsts nodibināšanas mazās tautības tika apvienotas vienā valstī. Protams, tas sekmēja tautību sajaukšanos. Laika gaitā jaukteņu saradās arvien vairāk, bet mazās tautības skaitliskā ziņā saruka. Pirmie izzuda zemgaļi (ap 15.gadsimtu), pēc tam sēļi. Kurši un lībieši saglabājās ilgāk. Vismaz šīs abas valodas ir zināmas.

Šie jaukteņi arī sāka sevi dēvēt par letiem. Lai atšķirtu no sākotnējiem letiem (latgaļiem), apzīmēsim šos ar leti-jaukteņi. Šie leti-jaukteņi izmantoja arī latgaļu valodu, to nedaudz izmainot un pielāgojot savai izrunai, tas ir, pamazām veidoja topošo latviešu valodu. Enciklopēdijas sējumā 5.(2) 643.-644.lpp. doti 7 svarīgākie izlokšņu paraugi. Visās šajās izloksnēs izmantoti latgaļu valodas vārdi (latviešu valodas taču vēl nebija), kas katrā izloksnē ir pārveidoti atšķirīgi. Vistuvāk tagadējai latviešu valodai vārdi pārveidoti zemgaliskajā izloksnē, kas ietilpst vidus dialektā. Interesanti, ka kursiskajā izloksnē (vidus dialekts) un lībiskajā izloksnē (lībiskais dialekts) nav neviena nepazīstama vārda (tas ir, ne kuršu, ne lībiešu vārdu). No tā varam secināt, ka latviešu valoda veidota tikai uz latgaļu valodas bāzes, jo kuršu un lībiešu valodas ir ļoti atšķirīgas no latviešu valodas. Kādreiz avīzē „Literatūra un Māksla” viens valodnieks bija publicējis rakstu, kurā viņš bija izdarījis vienu svētīgu darbu: viņš bija uzrakstījis vienu un to pašu garu teikumu (apm. 30 vārdu) trijās valodās: latviešu, kuršu un lībiešu. Es ar lielu interesi pētīju šos teikumus, taču neatradu nevienu kopīgu vārdu šiem teikumiem. Vienā no valodām, (kuršu vai lībiešu) bija vārds „tad”, taču latviskajā teikumā tāda vārda nebija. Tātad, tai citā valodā vārdam „tad” ir cita nozīme.

Uzsveru vēlreiz: šie augstākminētie dialekti ir latgaļu valodas dialekti. Pēc definējuma dialekts ir kādas valodas (tātad jau esošas valodas) paveids. Nevar taču būt neesošas valodas paveida!

Enciklopēdijas sējuma 5(2) 644.lpp valodnieki secina, ka tikai 19.gs beigās , pateicoties jaunlatviešu kustībai, latviešu valoda tika sakārtota tiktāl, ka to var uzskatīt par latviešu literāro valodu. Par pamatu latviešu valodai tika pieņemts vidus dialekts.

Pēc Livonijas valsts sabrukšanas 1629.gadā Latgale nonāca Polijas pakļautībā (saucās Inflantija). Tā kā reformācijas laikā Polija saglabāja katoļticību, arī Latgalē saglabājās katoļticība. Pārējā tagadējās Latvijas teritorijā ieviesa luterāņu ticību. Gan atrašanās citas valsts pakļautībā, gan ticību dažādība sekmēja Latgales nošķirtību no pārējās tagadējās Latvijas. Pēc Polijas sadalīšanas (starp Austriju, Prūsiju un Krieviju) Latgale 1772.gadā nonāca Krievijas pakļautībā un vēlāk, 1802.gadā to iekļāva Vitebskas guberņā (Enciklopēdijas sējums 5(2), karte 161.lpp). Sākās latgaļu rusifikācija. 1870.gadā aizliedza druku latgaļu valodā. Skolās mācīja krievu valodā, pat starpbrīžos bija aizliegts runāt latgaliski. Arī iestāšanās augstskolās latgaļiem bija ierobežota, jo viņus ticības dēļ uzskatīja par poļu izcelsmes pilsoņiem un uzņēma „poļu procenta” robežās.(F.Kemps. Latgales likteņi, 1991).

Atrašanās Vitebskas guberņā arī lika latgaliešiem ar F.Trasūnu priekšgalā izšķirties par pievienošanos Latvijai, jo savādāk Latgalei draudēja palikšana Vitebskas guberņā uz visiem laikiem.

Kad Latvijas valstī izdeva pases (ar pirksta nospiedumu), visiem (gan latviešiem-latgaļiem, gan latviešiem-jaukteņiem, gan arī tiem, kas skaitījās kurši un lībieši), pasēs ierakstīja tautību „latvietis”. Esmu lasījis, ka ir bijuši protesti no atsevišķiem lībiešiem. Tāds patriotiski noskaņots lībietis triepa dūri galdā un uzstāja, lai viņam pasē raksta tautību „lībietis”, jo viņš nav nekāds latvietis. Ierēdņi, protams, tādus protestus neņēma vērā. Vai latgaļiem arī vajadzēja protestēt pret latviskošanu? Tas pats „lat” taču saglabājās un, ja reiz ir valsts Latvija, tad arī loģiski, ka iedzīvotāji saucas latvieši.

Lai mēs esam latvieši, lai valsts valoda ir latviešu valoda, lai izglītība augstskolās notiek latviešu valodā. Taču neviens mūs nepiespiedīs aizmirst, ka mēs esam seno latgaļu pēcteči un tāpēc cienām savu senču valodu un savā starpā arī runājam latgaliski, lai gan visi esam mācījušies latviešu valodu, bet latviešu valoda nav mūsu dzimtā valoda. Mums, latgaļiem, ir ar ko lepoties. Mēs laikam esam vienīgā seno baltu tautība, kas ir vēl saglabājusies (es nezinu, kāda ir situācija Lietuvā). Mums ir bijuši valstiskie veidojumi Jersika, Tālava (Tōlova), Atzele (Enciklopēdija sējums 5(2), karte 143.lpp, sējums 4, 447.lpp., sējums 9, 484.lpp.).

Latgaļu valoda ir jākopj. Jāizdara tas, ko izdarīja jaunlatvieši latviešu valodas sakopšanā. Laikam jau arī latgaļu valodas gadījumā vajag izvēlēties vienu dialektu (kaut vai lietoto Rēzeknes apkārtnē) un to visiem līdzekļiem popularizēt medijos.
Kas attiecas uz latviešu valodas lietošanu dažādos rajonos, man ir divi piemēri. Kādreiz esmu ilgāku laiku uzturējies Alūksnes pilsētā. Tur es dzirdēju tādus vārdus, kā „pienīns, sviestīns uz maizīna”. Šo īpatnību pamanījis arī dzejnieks Imants Ziedonis. Viņam (liekas, „Motocoklā”) ir tāda rinda :”mūsu kārnīns ir no Karpatīna”( mūsu kārniņi ir no Karpatiem). Otrs piemērs ir no Korģenes (netālu no Salacgrīvas). Tur esmu bijis ar studentiem kolhoza talkā. Kad vietējie iedzīvotāji runāja savā starpā, es nekā nevarēju saprast, jo vārdu galotnes viņi neizrunā un savu sakāmo norunā vienā laidā, tā ka nezini, kur viens vārds beidzas un otrs sākas. Ja vietējais iedzīvotājs runāja ar mani, viņš runāja saprotamā latviešu valodā. Tā ir lībiskā dialekta pazīme – noraut vārda galotnes: „mell čūsk dieg vilk”. Šo vietu senatnē ir apdzīvojuši lībieši, acīmredzot, vietējie iedzīvotāji lieto savu lībisko dialektu joprojām. Tas ir viņu dzimtais dialekts.
Tas nu būtu viss.

Novēlu Jums dižus panākumus ceļā pie latgaliskā!

2010.gada 20.martā

Ādolfs Stalidzāns

Veccīruļu iela 5,
Mārupe, Mārupes novads
LV-2167
Tel. 67247095
Mob.tel.29215268