Par šū, par tū…

Vēl jau tikai eiss laiceņš nu tuo laika, kod as atrodu itū portalu i suoku publicēt sovus gora dorbus. Tai škeibuok laikim īt ar pareizu raksteišonu. Saceišu gūdeigi, ka vyspuor pyrmū reizi latgaliski rakstieju pagojušojā vosorā. Nu tymā dzejūlī – Latgolas arhetips. Dēļ kam tū rokstu? A tai, vīnkorši gribu pasadaleit puordūmuos.

Cik gon myusu, latgalīšu dzeive ir izmātuojuse pa vysu Latveju. Nu i labi! Vīneigi suop, ka bīži pasaudejam sovys saknis. Vīns ūtrs pat suok slēpt sovu izcelsmi. Pazyud vasals kulturys sluoņs. Biedeigi…

Muna muote, pīmāram, beja cīši loba audieja. Poša byurēs ap kotlym i kruosuoja dīgus. Kaidus rokstus muocēja sabūrt ausdama! A niu? Nav puormontuotuoja. I Diervanīnis vairs nav…Cytā dzeravnē – cyty musturi.

A kaida dzīduotoja beja! Atguodoju, ka vēļ paguojušo godu symta pīcdasmytajūs godūs myusu sātā sanuoce sīvys i veiri spāka godūs, lai sasadzīduotūs i brauktu pa Latgali ar koncertim. Muote vēļ skaitieja taidu dzejūli –
“Dzeivuoja reiz dāds ar buobu
Obi siermi vaci.
Dādam beja klyba kuoja,
Jei – ar vīnu aci”

Tuoļuok vairs naatmiņu. A itei toža folklora! I cik napropulst!

Niu jau lobuoki laiki. Volūdu lykumā latgalīšu raksteiba atzeita. A pīlītuojums? Vot itys atkareigs nu myusim pašim. Juoroksta dzeja, stuosti, atmiņas. Lai nikas napazustu. A pats svareiguokais munupruot tautys i volūdys saglobuošonai ir – vuicētīs dūmuot latgaliski. Nu as vēļ namuoku. A kod pa laikam isadūdās īslēgt sevi, tod i dzeja rūnās. Tod jyutu, cik skaneiga volūda. Kaids spāks. Kaidi breneigi vūordi sātom, vītom i cylvākim.

Nu nasaraisuos maņ vēļ volūda. Pīdūdit. Lobuok tod lai skan muns dzejūļs – “Pasaklaus”