dūmu pylni pogolmi/septembris

Bārzs jau monami uztrauc. Tai kai sulys par moz, lai izskraideitu pa vysom lopom. Nikuo dariet – juonūmat. Pa vīnai. Suopeigai. Tu golu golā vari kails palikt? Nasagaidēsi solnu. Jyura Tova muosa. Deļtuo.

Ezeiši klyboj. Tikai tū es zynu. Šod tod atcerūs jūs. Tai najauši. Braucūt gar dzelzceļa slīdem. Baigi kliust. Dažaidys ānys – sorkonys, zylys, punktainys – pavoda. Myusu pītura. Naatbylst Eiropys standartim. Izaruod – tī vajag īreikuot slapņū tualeti, lelū atkrytumu konteineru un meikstūs sēdekļus. Ā, vēļ tryukst guņsdzāšamuo aparata, aptīcenis un evakuacijis plana. Man gon lobuok pateik klasiska pītura – ar zylū ceļa zeimi un kūka sūleņu. Ai, pītiks par pīturom!

Vakar redzieju spūku. Sasasveicynuojam, īsapazynom. Tīpat ari myusu celi škeiruos. Pazeistama situaceja. Tikai tūreiz mes vīns ūtra vuordu zynuojom spontāni, naapzynuoti. Un nivīns myusus naīpazeistynuoja. Leidz tam breižam, kod apnyka gaidēt. Bet na jau myusim apnyka gaidēt. Beja katalizatori. Ar Zīmyssvātku karteņom suokūt, beidzūt ar „trešais līks.” Es liktiņam natycu, bet jis myusim beja nalobvēleigs.

Tu golu golā vari kails palikt? Cik karnevalu esi nūkaviejis, naskaitieji? Ēdenes duorza nūtykumi atsakuortoj. Bet uobuli nagaida. Poši kreit. Nateirom rūkom nagryb ļautīs. Lobuok soltā rosā īkrist. Nakai franču manikirā. Nakai slydonā, eļļainā, kremim puorsmārātā plaukstā. Žāļ, ka uobuli narunoj. Kaids trūksnis tod byutu uobeļduorzā. Kaidi sajiusmys saucīni, ļaunūtīs zemis pīviļkšonys spākam, kreitūt rudiņs kliepī. Tod najauši pīzaspīst zorim, kur ausī tev uobuļs čukstātu: ”Zeme seņ kai namozguota…” Jiuteiguokais nu myusim tod steigtūs berzt zuoluoju pi sātys, pībraucamū celeņu, asfaltu. Voi pīskaiti sevi pi taidim? Nā, prūtams. Sevi Tu napīskaiti, bet Tevi gon pīskaita.

Skraida pādejuos skudreitis. Pa muguru, prūtams. Dažaidi cilvāki nuok nu dažaidom atvilknem. Taipat ari skudrys. Šuos sauc par muguru skudrom. Parosti īsarūn pošys, kai nu dabasim nūkrytušys. Ari pazyud pošys. Kai posta kasteitī īsamaļdejušys vēstulis. Tik daudz reižu grybātu palikt anonims. Bet voi Tu golu golā vari kails palikt? Sapynā lomojūs iz Tevi. Voi vajadzēja? Muļķeibys jau vīgli pastruoduot. „Trešais līks” palyka par „Caturtais kluot”. Bet kai jau minieju, dažaidi (tī poši „caturtī”) cilvāki atīt nu dažaidom atvilknem. Dīmžāl taida ir dzeives patīseiba – pyrms tam jau navaicoj, naprosa atļaujis. Nu ūtrys pusis pasaverūt, tai pat ir lobuok. Ja vyss byutu zynoms, vyss paziņuots, vyss iztaujuots, kur palyktu tei apziņa, vokorā gulēt ajūt, ka reitdīna atness kū jaunu?

Phil Collins zyna daudz par patīsom kruosom. Pīsavīnoju. Īpaši a capella variantā. Bet jōapklust mirkli, jo aiz lūga naz kaids trūksnis. Vysod. Natraucej man! Tu golu golā vari kails palikt? Cik sauļu jau nūrītējušs! Lai gon tikai vīna myusim speid. Jā, es jau tū sen pamanēju – skaitēšona nav Tova stypruo puse. Un cik dzeivis mes dzeivojam? Varātu jau „dzeive” byut vīnskaitlinīciska materija. Vīna poša, visim vīna, visim vīnlaiceiga. Kai mīna, iz kurys truopa vysi ar vīnu lelu pādu. Tu naatstuoji man nivīnys. Tagad gon byutu juosalomoj. Pīklauvej, paklusej. Naatcerīs, kas tī tymsā laistuos. Muorteņš spielej sovu dzīsmi. Varātu byut visim vīna. Dzīsme vīna. Kai sīna. Kur visim īskrīt ar vīnu lelu pīri. Tovu pīreiti napaspieju nūglaudēt pyrms naktsmīra. Tai, pa eistam. Laikam Tu golu golā vari kails palikt…