„Ej, ej, nabādoj” (P. Miglinīks)

Ar pyrmajim uļbikim, burkuonim, rudzu maizi i lileju smuordu Sakstagola muzejā „Kolnasāta” nūritēja Rēzeknis nūvoda Annu gūdynuošona, kurā eipaša vīta šūreiz beja Annai Rancānei i juos radušajai darbeibai.

26.julī muzejs „Kolnasāta” uzjiema tyvejus i tuolejus gostus, kas beja īsaraduši iz Annys dīnys pasuokumu. Kai īrosts pasuokums īsasuoce ar lyugšonu pi krucifiksa i folklorys kūpys „Kolnasāta” i etnografiskuo ansambļa „Rogovka” skaneigu sasadzīduošonu. Lai ari pošu Annys vuorda nesieju nabeja tik daudzi, pasuokuma gaitā gosti īpazyna na tik vīņ jūs vuorda izceļsmi, psihologiskū raksturuojumu, bet varāja pīsadaleit konkursā, kas paruodeja, ka Annys vuords ir zynoms i cīnejams kai Latvejā, tai pasaulī, kai ari atguodynova par senojom latvīšu tradicejom saiminīču dīnā.

Nūtyka ari Annys Rancānis gūdynuošona. Pasuokuma daleibnīki atsaminēja autoris radūšū davumu, verutīs video materialu, kas šūreiz beja pakļauts pošys dzejneicys izvālātajam dzevis ritmam. Annai Rancānei tys ir vosorys laiks, partū ka vysi svareiguokī i emocionali zeimeiguokī nūtykumi izdzeivuoti i izdzeivuojami tīši vosorā. Runa beja par daudzajom autoris dzimšonys reizem, kas atsakuortoj ar kotru jaunu gruomotu, kotru jaunu projektu, ar bārnu augšonys i pasauļa uztveris prīku. Vysā Latgolā vosora ir saisteita ar kopusvātkim. Annai Rancānei Desetnīku kopusvātki ir atsagrīšona paguotnī, saimis, tyvuokū draugu i rodu sasatikšonys reize. Tys ir ari spāks, kū Rogovkys zemē siejuši daudzī Latgolys kulturys kūpieji: Pīters Miglinīks, Rancānu dzymta, Ontons Kūkojs, Pīters Jurceņš i cyti. Juoatzeist, ka rogovkīšu pulks ari itamā reizē pīruodeja, ka jī ir sovejūs pazinieji i cīneituoji. Annu sumynuot beja atbraukuši kai školys, tai vaļdeibys i kuļturys puorstuovi.

Sveicieji tyka aicynuoti duovuot sev i Annai Rancānei pošys autoris raksteituos, dvieseliski tyvuokuos dzejis ryndys. Beja interesanti i pateikami vāruot, ka kotrs nu runuotuojim pateišam beja atrads sovu Annu Rancāni, bet leluokais puorsteigums pošai autorei beja laikroksta „Ludzas Zeme” žurnalistes Vandys Žulinys apsveikums. Četriņde, kū skaitēja Vanda, beja meikle ari Annai Rancānei, partū ka atrosta i sirdī īkrytuse izstuodē, kas muokslinīka P. Prikuļa saryupāta tīpat „Kolnasātā”, bet dzejūļs ir nu Annys pyrmajom dzejūļu kladem.

Skanēja dzīsmes ar Annys Rancānis vuordim, autore skaitēja sovus jaunuokūs dzejūļus, komentēja video sižetus, daleja prīku ap sevi vysim, kas beja kluotyn. Īgyvieji beja vysi, partū ka tei beja pateikama i sirsneiga kūpā byušona laikā, kod asom pīraduši skrīt, streidātīs i nervozēt. Ticit ci nā, bet tys beja ari vīns nu ratajim pasuokumim, kur natyka skandynuota krīzis situaceja, a ka pīminēta, tod tik humoristiskā veidā. Sok, dzīdūt i dzeju rokstūt, a ka vēļ muzeja darbinīki i jaunūs uļbikus ar bīzpīnu i ogurči saryupiejuši, vysam var puori tikt.

„Ej, ej, nabādoj,
Puordzeivuosim vysu,
Ar nalaimem, bādom sovom,
Napaleidzēt myusim” – Pītera Miglinīka vuordi, Annys Rancānis rūsynuoti, lai ir moto kotram, kas itymā laikā najiut zemi zem kuoju i najiut ari sevi pats.

Paļdis vysim, kas pīsadaleja, organizieja, bet tī, kas vēļ nav bejuši „Kolnasātā” vēļ var paspēt kaidu drusceni nu kūpeiguos Annys dīnys sirsneibys nūbaudēt ekspozicejā, kū vēļ da uļbiku vuokšonai muzeja saimineicys – Valentina Bruzgule, Tamāra Tutina – i folklorys kūpys dzīduotuojis saceja ruoduomu ari cytim gostim.

Ilga Šuplinska,
pasuokuma vadeituoja