Autoūsta

Tei ir vīta, kura mani kotrā piļsātā davalk kai magnits. Nav taidys dzerauneitis, kurā nabyutu kaut voi autobusu pīturys. Autobusu nūstuošonys vītu ir vairuok nakai bazneicu.

Autoūsta navā tys pats kas lidūsta.

Autoūstā naredz cilvākus ar skrituļainim koferim, švīteigim makintošim i pošpuorlīcynuotim smaidim. Ka taids ciļvieceņš te i pasagoda, iz apleicejū fona jis izaver nazkai na tai. Na jau kai bolta vuorna, bet kai starks decembra pādejā dekadē.

Ka grybi pa eistam redzēt, kai dzeivoj cylvāku vairums, ir juoatīt iz autoūstu i juopasiež te vysmoz puora stuņdis.

Bet ir, kai juosoka, juosareikoj gudri.

Ka tu grybi prīcuotīs par kaida azara ceidarim i boltajim atspeidumim iudinī, puorkarynoj puori laivys molai pošu liešuokū maškereiti.

Bez kaba, kab i tū tukšu kaida naīreitu.

I nivīnam tu nasaruodeisi čudiks.

Ka tev pateik vērtīs iz cylvākim, liešuokuo vīta ir autoūsta.
I ka tu te siediesi sešys stuņdis, tys byus normali.

Ka tu grybi daudziņki īraudzeit, vajag pakaseit pakausi i navajag parreizi papiežus deļdēt. Ir taidi punkti, kurymūs tu bezkusteigi atsarūņ, bet cylvāki poši daīt pi tevis. Kai akmiņs, kurs guļ upis dybynā, bet iudiņs skrīn garom i skrīn. I zivs, i kūku zori, i…

Piļsāta suocās na pi uzroksta pi tuos rūbeža, bet suocās autoūstā.

Tei ir vīna nu trejom vītom, kuru, aizbraucs iz nazkurīni, es grybu obligati apsavērt. Pat ja tei nūstuošonys vīta ir moza budkeņa meža ceļa molā, maņ vysleidza gribīs kaidu sagaideit, kurs te atīs, i iz jū pasavērt, može i pasarunuot…

Sarunys autoūstā nav tys pats kas sarunys viļcīņa kupejā. Nav tys pats kas sarunys krūgā, sarunys slimineicys palatā ci vēļ kur cytur.

Da mane dasāst veirīts frencī, koscima iuzuos i kirzys zuobokūs. Stuosta, kaids laiks byus nuokušū nedeļ!

Dabrauc šketermeter autobuss i izkuop cioceitis nu Franapolis.

Rēzeknis autoūstā pīdzyma daudzi muni dzejūli, daudzi muni stuosti.

I vysu itū, kū jius tān losit, es ari pīrakstieju, siežūt Rēzeknis autoūstā iz sūleņa. Saulē syldūtīs, bloknoteni rūkuos pajiems.

Punktu dalics, varu mīreigi klauseitīs, kai itais onkuļs dīnēja Tuolajūs zīmeļūs, ka jam sovulaik izskrēja suņs iz azara i īlyuza ladā. Par juo tāva sātu, kurys vairs navā. Par patīseibys jutūņu.

– Ir taidys vītys, kur dzerauneitis seņ vairs nav, bet autobusu pītura ar atbiļsteigu uzrokstu ir vēļ palykuse, – es jam pasoku, atsavasaloju i aizīmu iz Masleņnikova kolna pusi.

Par itū es i mīļoju autoūstys.