Kai pareizuok jeb kuram taisneiba

Mes sazastreidiejom.
Ar sābru Elvīru.
Vakar.
Tai nūpītnai-nūpītnai sazastreidiejom.
Vēļ naasam sazamīrej’ši.
I nazataisam.
A sazastreidiejom par tū,
kuram taisneiba, kurs pareizuok runoj.

Beja tai:
Es vakar puori sātys žūgam sauču:
– Eļka, siebrineic, skrīnam mauduotīs!
Elvīra….sazabūze i sacie:
– Pyrmkuort, es naasmu nikaida Eļka,
ūtrkuort, nikaida siebrineica,
bet gon kaiminīne! Naapzasaukoj!
Un, treškuort, kas tys par vuordu- maudotīs?
Pareizi juosoka- peļdētīs.

Es izbreinā par itīm – 1.kuort, 2.kuort, 3.kuort,
leidu puori žūgam, sok, nazkas natai…
– Eļka…mmm…Elvīra, a….tev myusa pa byudy ruopoj.

Aizgaiņuojuse tū myusu- mušu prūm,
Elvīra tai osai – osai mani vuica toļuok:
– Muša, muša juosoka, ni myusa!!!
I kai izslīn dagunu gaisā,
I kai lepni atsvīž sovu ryžū bizi.

Oho!
Juosuoc pīzalabynuot:

• Eļka..oi…Elvīra, a…cik jiusim smukai lūgā muškiteri zīd!

Vajadzēja jiusim redzēt Eļkas geimi (ui, laikam seju)
– Duraks, duraks tu esi, kaidi tev vēļ muškiteri!!!
Pelargonijas tuos ir!

– Zyni, Eļka, lai tai byutu!
Es – duraks, bet tu.. bet tu tod- muļke!
Tū pasciejs, paruodiejs “’čok-čok”,
Leidu puori žūgam atpakaļ
Iz sovu sātu (ui, laikam muojom)…

Lyuk tai mes sazastreidiejom.
Ar sābru Elvīru.
Vakar.
Tai nūpītnai-nūpītnai sazastreidiejom.
Vēļ naasam sazamīrej’ši.
I nazataisam.
A sazastreidiejom, kai saprotot – par tū,
kurs nu myusim napareizai runoj…

es voi jei?