Poema par zababonu (ironeska)

Līksmeigi mes Vacū godu pavadejom:
Ar tostim, dzīsmem, deklamacejom, pat dejom.
A šudiņ, Jaungodā, kai svyna pylna golva,
Nu saprūtams, – nu dzierīnim tei bolva.

Ka labi padūmuot, var bādu rysynuot –
Da vakardīnys gostam šudiņ nūstaiguot;
Jis vakar sūleja, ka pacīnēs ar olu,
Lai tik nūīmu da juo iz Sivergolu.

Es soku sīvai: “Tupēt satā – navā eistuo vīta.
Pastaiguošu. Lai šūgod asu aktivs kotrā lītā.”
A muna Iļžeņa ar prīcu atsasauc:
“Pīkreitu! Byus darbeigs tys, kas šudiņ slēpot brauc.”

Verūs, – jau obim sporta tārpus dabuojuse
I gleitā štabeleitī salykuse.
Maņ soka bolsā, kurs nacīš ībyldumus:
“Brauksim obi raudzeit
tūs nazkodejūs kolnus munus!”
*

Napaklauseit sīvai – tukša cereiba,
Jai vyss, kas nūdūmuots, jau beja pasaveicis.
Partū ka spīteiba i vaļdūneiba
Beja montuota nu vacvacmuotis Stepcis.

A nūtyka tys seņ, pyrms laika gara,
Tymūs godūs gryutajūs, piec kara, –
Kod buobys vysu veice. A veirīši bej’ duorga monta;
Daudzom jaunom sīvom jī naatguoja nu fronta.

Nu soltuma lai navaj’dzātu cīst,
Ar cytom Stepce guoja mežā molku grīzt.
Juos redz pi kryuma – ar malnim ausu golim začeits, –
Kai breinums rats, kas buobu laimei syuteits.

Juos runoj: “Kura taidus ausu golus giutu,
Tei laimeiga iz vysim myužim byutu –
Partū, ka vysod izapylda itys zababons:
“Taidai klausa veirs kai cyuku gons…”

Stepce nadūmuoja daudz i pakaļ začam lūbe,
I nasavēre daudz: tī kryums voi gruovs, voi dūbe…

Koč juos meitom nabej’ boguots pyurs,
I jūs veirim tyka liktiņs syurs.
*

Jau kolnā mes, natuoļ nu cioščys muojom,
Kur jauneibā nu večerinkys obi guojom;
Pi kolna ituo jau ir pa kaidam kryumam…
Te skots muns pēški līk maņ palikt dryumam, –

Tepat na tuoļ – sēd začeits senejais;
Koč palyktu tys napamaneits jai !
Tik, kas tū deve! Iļža atspierīņā dreizā
Sleid laimis zviereņam nu taišni viersā!…

Es mudri puorsamatu kolnam ūtrā pusē
I nav maņ dalis – voi byus jū nūgivuse (?)
Ar vāzdom atsasperu… Dumoju par olu.
Tuolīnē jau radzu sapynu – Sivergolu.

Piec laiceņa jau dzeram olu, lyupys čāpstynojūt,
I daudz kū filozofisku ar draugu puorrunojūt:
Cik malnuo ītīpeiba sirdim solta,
Bet mīram tyvuok – saticeiba bolta.
*

Par zača medeibom maņ navaicojit,
Ka atjauteigi esit, daguodojit:
Maņ sātā Iļža nasceja ni vuorda.
Voi vakar zači sagiut bejuse juos kuorta?