Stulps un žbans (fabula)

Jauns puiss ar mīlas pylnu kryuti
Nūtēse ar ciervi jaunu stabeni.
Pyrms īkast sātmalī tuo nūpyvušuo stulpa vītā,
Jis atsasēde,
i ar smolku nazeiti,
dūmuodams par bryuti,
izgrīze jaunajā stuļpenī sirsneni – mīlesteibys zeimeiti.

Lai, gadejumā, – bryute garom īdama
radzātu i saprostu:
ka pi krītna saiminīka izīdama,
te dzeivis laimi atrostu.

Stuļpeņš tū vysu nūjausdams,
i kai puiša dūmys laseidams,
aiz īdūmebys gondreiž pleisa, –
par muokslys dorbu sevi turādams.

Tik, dreizuoku par īdūmuotū bryuti,
Dīvs izsyuteja uorā vacu babeni…
(kas jū te sauce?!)
Jei tikkū izmozguotū ola žbanu
iz jaunuo stuļpeņa kaļteit mauce.

Ar ciervi tāstais
napacīte,
ka jam nazkas viersā sastās:
“Kai tu, puzatais, dreiksti,
Maņ, muokslys dorbam, viersā leist?
I vēļ nazkū slapņu
viersā m…..!?”

Pasaceit da golam napaspēja jis,
Partū, ka pazaļš byudams,
niu korstā saulē nukliudams,
īpleisa jis dreiž –
nu īdūmeiguos golvys sovys
da papiežim gondreiž.

Žbans padūmova: “Koč nu saprasšonys stulps ir škierts
i niule naruneigs, a mož vēļ lai dzierd –
cik daudz muokslys dorba i dailuma
mes kotrys asam vārts?”
I soka jam: “Tev, ar ciervi tāstajam
i ar nazi drusceņ grīztajam,
pavēsteišu:
ka maņ, iz pūdinīka rypys grīstajam
daudz vairuok veiklūs rūku gluostu beja juopījam.
Bet, lai napleistu,
es tyku ceplī karsāts, glazeits, ryudeits.
Piec vysa tuo tik beju ļaužu prīcai syuteits,
ar mīžu olu iz golda gūda vītā stateits.”
*
Par muokslys dailumu var runuot daudz,
Par sevi cīšuok skandynoj
ar ciervi tēstī ļauds.