Pa pirsšonai kai tāvs

Itys pastuoškis daguojs da myusu dīnu nu 20. gs. treisdasmytajīm godīm. Bejs tai, ka Juoneits nūguojs gostūs da Anneitis. Obeji divatā spielejušīs vysu kū, cikom nūlāmušs, ka juopaspielej i tāvs ar muoti. Nu, cik viņ i paspiejušs, kai nūviļkt bikseitis, da atsaguļt gultā. Izdzierdejušs nūklaudzam durovys i nazkū īīnam sincēs. Obeji klausejušīs. Te Anneite īsasaukusies: „Bāgam, Juoni! Pa pirsšonai kai tāvs.”

Maņ itys pastuoškis cīši leidzeigojuos ar myusdīnu Latvejis vaļsts politiskū dzeivi. Nemit kai grybit, a politiskuos spieleitis ir bārna pruota leimenī i tī, nu kuo juosabeist, runoj pakaļpusis volūdā. A ka runoj pakaļpusis volūdā, to, laikam, dūmoj na ar golvuom, a ar pakaļuom…

Edz, kai vysi pi varys asūši kai apsadiersušs piec 13. janvara nūtykumīm Vacreigā. Edz, kai bailes nu tautys palyka. Edz, kai meklej vužgynuotojus. A aizmierst sovu „pirsšonu” pret tautys osoruom i dvieselis suopu izkrateišonys mitinīm dzīsmies.

As saceišu tai. Lai dūmoj kas kai i kū, a vardarbeigī namīri ir vīneigais, kai aptureit puorsaādūšūs vādaru pirsšonys vysatļauteibu. Lai runoj kas kai i kū, a baiļu īdzeišona ir vīneigais, kai daspīst pruotam pastruoduot i vairuok na kai dieļ sova viņ vādara.

Labi. Reigā „kungu nomi” tiks apjūzti ar dzeļža sātuom i karaveiru viertyuniem. Lai jov puiseiši peļnej sev olgu, ka taidu dorbu izavielejušīs. So mozuok byus naapmīrynuotūs. Nu, kur byus nymt tik daudzi dzeļžu zedeņu sātuom ap „kungu nomīm”, policisteņu i soldateņu nūvodūs i piļsātuos, kod izmierstūšuo (pareizuok – izmierdejamuo) tauteņa „aptraks” gribeidama, lai pastuov mozuos školenis i mozī lauku klubeni, mozuos bibliotecenis i nūvodpietnīceibys muzejeni?

Jyus saceisit, ka ka itei tauteņa vaļsts periperejā nav spiejeiga iz vardarbeiguom akcejuom. Nu, nav. A naaizmierstit, ka taida vardarbeiba ir īspiejama vysur, kur kluot dalīk nalelu sauvveiti drūsuļu i lobu kvantumu grādeiguos dzyrys, kurys myusīm puorpuoriem pa pylnam vysūs, i mozajūs lauku toža, veikaleņūs.

Zynit, kai pateikami škind lūgu stykli i lyuzt krāsli, goldi, durovys, kod tu asi davasts da izmysuma i tev golvā īsasits puslitra grādeiguo apreibuma!

Jov nu Andra Škēlis varys laikīm Latvejis Saeima i Vaļdeiba pasyuta gods godā, dīna dīnā sev tautys varmaceibys jaunū paaudzi, kurai nanūdrūšynoj dzīsmuotuos revoucejis izkaruotūs dorba laukus te pat Latvejā. I ituos paaudzis nalela daleņa sev ir izstruodovusi dzeivis mierki – atrībt sovu prīkšguojeju apsmīkli i pazamynojumu.

Redzeisit, kai likvidejamūs školu aizstuovi īs i izdemoleis tuos lyluos školys, kurys jov lobu laiku „vuovuļoj”, kai īsadzeivuot sovā pastuoveišonā iz ūtrys školys sliegšonys riekina. Redzeisit, kai zviergzdūs puorsavierss tūs nūvodu Dūmu nomu lūgi, kur tiks lamts par nūmaļu atstuošonu bez školuom, bez kulturys nomīm, bez bibliotekuom, bez veikalīm i lobys satiksmis celīm. Kas ir pariekinovs (vieļuok byus par vālu riekinuot) kas ir liešuok – uztureit kū na viņ mozū it kai bezperspektivū, voi savest kuirteibā izdemoleitū lylū i perspektivū?

Nazynu, nazynu, kai byus. Nu, maņ napateik itei pi varys asūšūs atpazeisšona – piec pirsšonys, a na piec Latvejis tautys meileišonys i guodeibys par jū.

Petru Pīters.