dūmu pylni pogolmi/janvars

Par ezeišim.

Solts i bolts. Kai lipeigs aizkors zemi nūklōj kōrtejō snīga kōrta. Ar mirdzūšu pōrslu rokstu. I pogolms ari pīsnidzs. Man pateik. Aju i jyutu, kai sūļi leipst. Arvīn vairōk, arvīn dziļōk. Namonu, kai es gondreiž leidz celim jau īstyguse snīgā. I na tikai snīgā, ari grōvī. Kamer vēļ spāks, raušūs ōrā. Pagryuši, bet man pateik. Ceļš nu molys tik skaists. Sūļim nūmeideits. Ā, re! Atpazeistu Tova zōboka rokstu! Tova pāda! Symts punktu! Jau krāsloj, zīmys anticikloniskā vokorā. Nav kur palikt. Jōīt pi tevi. Karte ir. Tovys pādys.
A pi Tevi „Jotul” krōsneņa kurīs. Kluss. Čaukst.
”Es tevi jau gaidieju”
”Ōrā dīzgon solts.”
”Zynu, pīsēd kur na bejs.”
”Paļdis.”
I vyss. Vairs ni vōrda. Es dzieržu tovu klusumu. Tys ir lipeigs kai snīgs. Momentā ari man daleipst. Es kluseju. Tai kai tai tev vairs nabyutu kū sacēt. Man gon byutu. Daudz. Verūs, ezeiši aizkorus purynoj. Tu jūs nabaroj. Man otkol ezeišu žāļ. Jim nav zīmys mīga, deļ tō ka vīns taids kai tu jūs pajēme iz ustobu. Verūs, dažim ezeišim jau odotys pakrōsōtys, vīnam pīrsings odotā, cytam tetovejums. Glauni jau glauni tev draugi! Čaukst. Zam kōju pasaverūs- tipinej ezeits, naz kū pi sevi nūmurmulej, bet saprūtu, ka jis nūvēlej man laimeigu Jaunū godu.
”Jis glups, nasaklaus.”
”Kaids saimnīks taids i ezs.”
Nūsorkstu. Laikam na cīš ta labi sagō. Bet tai kai tai es namaloju. Glups tu esi. Glups, ka mani nagribi. Bet tagad gon es maloju.
Ōrā jau tymss. Ezeiši mygst. Kotrs sovā mygā. Iz jim verūtīs, ari man saīt mīgs. Lobōs acs plaksteņš sleid. Pēkšni tu kai vēja rauts pīlec kōjōs, daskrīn pi manis i saķer munu plaksteņu. Tev rūkys nūtreis. Nūsveist pīre. Verūs – tevi cīš uztrauc, lai tik man plaksteņš nanūsleid. Es radzu tovus pierkstu nūspīdumus. Tu tausti munu lobū aci. Man pateik. Ezeiši jau krōc. Tōlumā dzierd stuņdinīku. Syt pylnu stundi.
”A kur dzaguze?”
”Šūreit aizlidōja.”
”Žāl nav?”
”Nā, daudz ēde.”
Jyutu,ka tu šudiņ īpaši intensivi elpoj. Man aizsveist ocuzīleitis. Es tevi naradzu vairs. Leidzsvors zyud. Laikam ari navajadzēja pyrms ceļa dzert. Golva reibst. Drusku atmierkst acs, tu dubultojīs. Tevis par daudz. Bet man pateik. Tai kai tai mani sātā šudiņ nivīns nagaida. I ezeišu žāļ.
”Varu da sātai davest.”
”Kōjom aizīšu.”
”Kod?”
”Reit, kod ezeiši paēs brūkasts.”
”Reit jūs vairs nabyus, es pa nakti jūs pakōršu.”
”Sadists!”
Tagad pavysam sareibst golva. Atkreitu divanā. Izarōd, ka tys jūks. Tev ta pateik jūkōt, bet ezeiši beistās. Lab’, ka guļ. Vyspōr jau taipat nasaprostu. Treis ezeiši jau kūrli. Par tū, ka tev kai didžejam pylna sāta tumbu. Kai tik kaut kū jaunu samiksej, tai austenis ezeišim izmauc i iz lelōkō skaļuma atskaņoj. Ari tagad var saklauseit, kai dažūs ustobys koktūs skaņ.
”Padoncōsim?”
”Lai es naaizmygtu?”
”Nazynu.”
Itei tova meilōkō atbiļde. Ja nav kū saceit, ja nasagryb nikō saceit, ja nadreikst nikō saceit. Man jau nikō navar saceit. Es asu ežu draudzine. Man golva osa. Tūmār tu doncoj. Tu loksti ar sovu teatra pulceņa skūlōtōju, vysu laiku vīnaidai. Kai uzgrīzta muzykalō lōdeite. Man pateik. Tai kai tai es lobōk nadoncoju.
”Nu, nagribi, nadoncōsim.”
”Nā, nu, doncōtu, bet lai, nu, palīk.”
Laikam na cīš ta labi sagō. Stulbi sagō. Man vīnmār naz kas aizīt pa pīskari. Lobu strategiju nav, ir tikai standarts. Standarta Īva i standarta Odums. Tai saucās itei strategija. Zīma. Ir tikai ōbuļu kompots.
”Gribi kompotu?”
”Tikai, ja tu uzstōj.”
”Es uzstōju.”
Tu tagad pasasmej kai zebra, kas nav sajēmuse postu. I ōtrim sūļim steidzīs iz pogrobu. Es palīku vīna ar sevi, ar sovu plaksteņu. Jyutūs, kai žirafe, kas sajēmuse svešu postu. Nu ir laiks apskateit ustobu. Kaut ari ir „Jotul” krōsneņa, kamins nav nūjaukts. Iz tō salyktys ezeišu fotografijas. Šur tur mātojās noglys, diski, kompetys. Paklōjs laikam ir kaids meža zvārs. Kurš jau upurējīs? Nazinōju, ka esi kaisleigs medinīks. Iz divana mātojās zeču pōri, adīkļi. Soka, ka ezeiši ir leli rūkdorbnīki. Dīnu, nakti oda, šyusta, tambūrej. Dzīd ari. Bet man rōdīs, ka tovi eži nadzīd. Jī tikai dungoj šaidus taidus fragmentus nu klasikys. Iz golda – žurnalu kaudzis, povōrgrōmotys, origami modeli. Zam golda radzu balonu. Taitod svinieji sovu dzimšonys dīnu. Muna dōvona īkōrta dīgā pi lustrys. Laikam jau patyka. Pasmaidu. Kai vuška, kurai nav zīmys zōboku. Re, tu jau ej, ar burku. Burkā divi salmeni. Zyls i bolts. Es grybu boltū. Nā, zylū. Ai, tod jau redzēs.
”Ilgi meklēju.”
”Kū ta?”
”Kompotu.”
”Ā.”
Tu automatiski pajem zylū salmeņu.
”Ā, vēļ capumi ir.”
”Atstōj ezeišim.”
”A jī naād.”
”Kū jī ād?”
”Parosti rīkstus.”
Man nav kū vairs saceit. Man bīži nav kū saceit, kod byutu kas jōsoka. Klusēt man pateik, bet na tod, kod kaut kas jōsoka. Mes tagad dzeram kompotu. Ļūti prasmeigi. Vīnu breidi nūsalīcam pi burkys kūpā i ar pīrem sasakrīnam. Man pateik. Tu smaidi. Man vēļ vairōk pateik. Ezeiši kļyust greizsirdeigi. Es kļyustu vīnaldzeiga. Pa kreisi sōk dorbōtīs mēness. Jis īslādz zvaigznis. Man vairs nav kur palikt. Man garšoj tovs kompots.
”Vari palikt leidz reitam”
”Paļdis. Ja tikai tys nav tev par apgryutynōjumu.”
O, teiri nikō sagō. Es lepojūs ar sevi. Man pateik. Palīk korstōk. Nūsalīcam kōrtejū reizi pi burkys i sasaskrīnam ar pīrem. Tu pasmaidi. Man naz kas pa kreisi klauvej. Arvīn vairōk, arvīn dziļōk, arvīn skaļōk, arvīn bīžōk. Es jyukstu. Es beistūs. I tikleidz es beistūs, vyss puorīt. Laikam jau navajadzātu beisteitīs.
Asam gondreiž izdzāruši kompotu. Ar skaļu trūksni tu iztukšoj burku da golam.
”Vyss.”
”Gords.”
Prūtams, ka vairōk nav kū saceit. I šū reizi ari navajag. Klusums ir bejs un vīmār paliks tovs meilōkais nūslāgums. I nūslāpums ari. Es ratai palīku nūmūdā tik ilgi, bet, ja palīku, tod tam ir kaids ļūti nūzeimeigs īmasls. Pīmāram, Jaunais Gods. Pīmāram, tu.
Tu celīs, pajem burku i ej. Ezeiši krōc. Tai maigai, soldai, azartiski. Ezeišus vīnmār var atpazeit. Gon nūmūdā, gon mīgā. Ja dīnā jī pukškinoj, tod naktī jī krōc. Kaids ari naz kū klusai nūmurmynoj pi sevi, kaids parunoj, kaids pastaigoj. Otkol es palīku vīna. Vīna ar sevi, vīna ar sovu gurdenū plaksteņu. Bīži vīn poša dzeive spielej teatri. Es tymūs gadejumūs asu atbildeigs par skatuvis īkōrtōjumu. Vyss, kū pasōcu, parosti ir vīna vīneiga butaforija. Ir reizī namērsteiga i nadzeiva. Ilūzija.
”Vari gulēt iz divana.”
Tu soki, atnazdams sagys i spylvynus.
”Labi, paļdis”
Jau gurstu. Rūkys sōk treisēt ari man. Nu jau ari kreisais plaksteņš tīcās nuslēgt munus redzis atvarus. Jā, tī tik ir atvari. Tajūs nasleikst, pa tim brodoj kai pa peļķom. Man tod sōp. Bet nabeju dūmōjuse, ka vēļ vairōk sōp, ja vispōr naīkōp atvarā. Tod rūnās dziļa vēlme pošam sevi sabrodōt. Arvīn vairōk, arvīn dziļōk. Ar degsmi, ar sajyusmu, kas sōp. Es nagrybu tō divana, man gona ar paklōju. Tagad tai moderni. I veseleigi, mugura leidzynojās. Žāl, ka na principi.
„Jotul” krōsneņa jau sen apdzysuse. Bet man kai korstōk, tai korstōk kļyust. Tu tyvojīs, lai apsagtu. Saga ar ezeišu motivu. Spylvyns gon vīnkrōsains. Pustymsā navaru pasceit, kaidā krōsā. Bet na dzaltons. Otkol klusums. Tovs meilōkais. Bet var jau byut logiski, deļ tō, ka laiks īt gulēt. Varbyut ari man vīnolga, kur tu gulēsi. Es napraseišu. Tova sāta, tu ari lobōk zini, kur guļ gosti, kur guļ saiminīks.
Es napraseišu ari, deļ kuo aiz zīmys īt pavasars. Es napraseišu, deļ kuo aiz bryucis palīk rāta i aiz rātys jei vēļ arvīn asiņoj. Es napraseišu, deļ kuo aiz klusuma globojās vōrds. Par tū, ka tu pots nazini.

Turpinōjums sekos.