dūmu pylni pogolmi/decembris

Decembra „pogolmu” miniatūrys

Nūpiļ asnis tev motūs. Pīdūd! Es nazinōju, ka jam tī patiks. Nā, najam plaukstu, naslauki, lyudzu! Man pateik, kai jis tī lōsoj. Tu gribēsi vēļ. I īkūssi man koklā. Syuc! Es tev ļauju. Nalyudz pīdūšonu! Es nazynōju, ka tev tik maigi zūbi. Golva, smoga kai spaņs, nūsleid pa tovom kryutim. I aiz sevis atstōj sorkonu ašņa dzeislu. Klieps tev pildās ar mani. Tev blokus es kyustu.

Es pasaverūs aiz mōkūņa i naspēju nūticēt sovom acim. Pa mōkūņa maleņu rit osora, dzydra i trausla. Es ari gribu raudōt, man mōkūneiša žāl. Es kampju i naspēju nūticēt sovom rūkom. Tōs sasatīkās. Mōkūneiša nav.Vyss ir tikai ilūzija, pēkšņa i moldinūša.

Snīga daudz, ceļi slidoni kai mads. I apdzeivōtōs vītis tik svešis. Baist. Tymss. Jyutu, kai zeme drab, piedeigī ezeiši steidzās iz mygu. Dipiņej, pukšķinej, svilpoj. O, i es atpazeistu itū dzīsmu! „Rau, ezeits pōri ceļam īt…”. Ezeišu bataļjons šķērsoj gōjēju pōreju man prīkšā. Pirmais ar lōpsteņu atteirej ceļu, pādejais nūslādz kolonnu ar sōrtim karūdzeņim. Operatīvī ezeiši. Jī mani fascinej.

Mežģīņu putekļi. Jō man atyra apakšsvōrki. Pa ceļam iz skūlu, kod nūleja kōrtejais snīga leits, kod mani sastopa tovs intensivi draudzeigais smaids, kod pat par daudz rōdiejās par moz. I sadaga putekļi, kod aizdedzi šķylltovas. I sadaga tīseibis, pīnōkumi, aizsprīdumi, īgrybis. Bej’ par daudz vysa. Tagad tikai daudz. Cik labi, ka eņģeļi ari pa zemi staigoj!

Nagribu vairs tovu kurveiti. Tevi grybu vakar – pi lūga, zam radiatora, pa kreisi. Tu nanōc vakar. Vītu moz i moksa lela. Bet iz svātkim akcija. Atnōc ar sovu kurveiti, ūtru saņemsi pretī. Trešais tod par puscenu. Plašs klōsts, vysōs krōsōs, izņemūt zaļu. Par tū, ka man napateik zaļa krōsa. Par tū, ka man napateik zaļa skaudeiba. Par tū, ka man napateik zaļa zīma. Par tū, ka man napateik zaļš klusums, kas rakstureigs tīši tev i tikai tev. Tu – teorema, „cītais rīksts”, deltaplāns i Anteņš bez zirga.

I tod es uzmaneigi i ryupeigi nūslaucēju asareņu nu mōkūneišā vaidzeņa. Jam beja tova bōrda. Jam beja tovys palākōs acteņis. Kaut kai tik labi palika, soldons mīgs apgō. Vairs nabeja solts, vairs nabeja vīntuļi. Pōrkōpu varaveiksnu. Satiku gaisu. Īvylku dziļi sevī pylnu plaušu i ōtri, ōtri tecēju pi mōkūneiša. Satecēju pi mōkūneiša kai strauteņš, izkusu.

Pogolmā snīg. Dūmis saleipst pykōs. Kyust bolss. Klusums pa palākū ceļu īt da sātai. Tur jū gaida mīrs. Tur jū gaida cyts klusums. Pakreit muna elpa iz tovys lyupis. Jei tī apsastōjās. Kai pi sorkonōs gaismys. Sastingst. I kod zaļō īsadadz, momentā sakorst. Sadag klusums, sadag ari cyts klusums, bet jau bez šķyltovom. Sadag ar sirdi, sadag ar ilgom, sadag ar spāku, ar degsmi, ar kvēli, ar vysu, kas nav atļauts. Pogolmā snīg. Starp myusim ari snīg. Žāl, ka zīma tikai vīnreiz godā.