3 Sibira latgalīši atbraukuši iz 3×3 nūmetni Latvejā, Malnovā

iz Latveju otkon atbraukuši Sibira latgalīši. itūreiz – Zina, Taņa i Viktors.
šūreit piec diveju dīnu ekskursejis pa Reigu i Jiurmolu, sasatikšonys ar Reigys latgalīšu bīdreibys “Trešuo Zvaigzne” i nalelys pādejuos nakts bušavuošonys pavadējem jūs iz busu, ar kū jī aizbrauce iz 3×3 nūmetni.

poša nabeju iz vītys, guoju da sātys piec datora, kab varātu saraksteit kartenis vīnā vītā i saītu 1 normals DVD.
tok jau daguojuši kluot trimdys latvīši i stuostiejuši, cik lobs ir pošu latvīšu dīveņš, kas palākuos iuzeņuos juoj pa rudzu dryvu (tai var atsaraut par siejumu izmeiceišonu).
a myusejī kū? nikuo.
ni jī taida dīveņa zyna, ni juo iuzu, ni dīvturu mitologejis.

var vērtīs i breinuotīs, naatsabreinuot. tuos tok ir div piļneigi cytys civilizacejis.
vīnu tāvi i muotis aizbāguši nu kara i izsyuteišonys 1944. godā i dabuojuši vysaidys dīvtureibys, Ulmaņus, augstškolys i trimdys breinumus, a ūtrajim dzedi i prodzedi aizbāguši nu boda Latgolā i nav dabuojuši Latvejis vyspuor. jī tok izceļuoja 20. godu symta pošuos suokuos, vēļ pyrms revolucejis!
vīni runoj čiuliski ar akcentu, ūtri runoj latgaliski bez akcenta. tī, kuri runoj.

a vyspuor jim taipat kai leluokajai daļai Sibira latgalīšu ir konkrets redziejīņs par valna čiuļim, kas mīdz i latgalīšus, i krīvus. 😀

navar najimt vārā, ka jī ir dabuojuši 20. g. s. sovetskū ideologeju, ka Latvejā latgalīši ir vysā apmīgti i eisti breivi latgalīts var dzeivuot tik Sibira kolhozā (cikom nasasuoce etniskuo vojuošona i naapsuove vasalom dzeraunem veirīšus). a šudiņ jī daboj vysu myusudīnu Krīvejis ideologeju i zyna, ka lai kam, bet krīvim Latvejā nav dzeivis.

taidā ziņā saguoja smīkleigai – īguojom LU izlaidumā taišni tod, ka sveice slāvu filologus. runuoja krīvyski. Taņa maņ vaicoj – a jim možna? es soku – možna. nūskaiteis dzejūli i nūrunuos suokuma runu krīvyski, tuoļuok runuos latvyski. tai i beja. a Taņai breinums.

raudzējem ari par latgalīšu mīgšonu īstuosteit, ka vyss labi. ka nav jau tai, ka latgalīšus vojoj voi kū. tīseibys ir, tik pošim juos juomuok īraudzeit i lītuot. cyts to nivīns ni gluobs, ni ratavuos.
a Zina – “Tu te maņ napyut! kaidys jiusim ir tīseibys?”

kai Juoņs Sprukuļs pyrms diveju vosoru sacēja: “ite mes Sibirī pasportā asam latgaļci!” a piečuok pats dasacēja: “a jius – tik latyši!”

byus cyrks ar tū 3×3 nūmetni. :o)
pi busa stuovēja i runuoja tautīši lynu kraklūs ar vara zirdzenim i peileitem koklā.
myusejī vakar sapierka “Dzintara” smaržys i Jiurmolā ar sajiusmu atroda opolū globusu – “ite vāg že padūmuot, taids pats kai nazkod. ite maņ vajag fotografijas!”

jim vyss ir skaidrs par sātu ceļšonu jiurys molā. tai nūteik.
ir nauda i ir lela nauda.
“vot aizbrauksam iz tū lageri, nūpeļnēsam naudu i nūpierksam itū daču.”
i poši smejās.
skaidrys, ka nanūpierks nikod.

a sovetskais cylvāks palīk sovetskais cylvāks. īraugi kūpeigū i saprūti sevi.
ka ir niansis, kuo nikod nasaprast tam, kas nikod dzeivē nav dabuojs civiluos aizsardzeibys, politinformacejis, ieryndys skašu i militarūs kursu, sovetskūs kinu i ideologejis.

tod saprūti, kur runās myusu vaļdeiba i juos varys apziņa i nasaklauseišona cytūs. kur dzymst myusu īriedņu oklums i poštaisnums. kur myusu sabīdreibai saknis.

ejam pa Elizabetis īlu, a iz ītvis plitkeņu kluodz čumadanu ritineiši.
Viktors pieški soka – “vāg že padūmuot, kai pulimjots šaun!”

tys ir tys.
rītumi i austrumi.

Zina vakar maņ soka: “zemļu nada. zemi nada. latgaļskuju.”
es jai izstuostu, kai 2006. goda vosorā iz Sibiri vežu zemi – nu duorza, ar kropu (diļļu) sāklom.
Zina – “nu i mņe takuju nada!”

nūsprīdem – zemi jims Latgolā.
Taņa – “dasasīs rūbežsorgi i vaicuos, kū vadam. čto eta za parašok takoj?”
Viktors smejās: ” a koč čortu i ved!”
iz teni braucūt, sumku nivīns bess nav puorbaudiejs.

i tod Zina izstuostēja gadīni.
vaicoj iz Sibiri nūbraukušajam bazneickungam Aigaram – “tu myusem zemes atvedi?”
jis smejās: “atvežu, atvežu. byus zeme.”
Zina smīdamuos stuosta: “i točna zemļa!”
jis vīnam padāravoj cymdus, cytam šikaladu, a Zinai muola sviļpeiti.
tai jei niu zyna: “zemļa tak! muola pcička. a jam taids sorkons vādars. muols že.”

Zina guoja nu jiurys i stuostēja maņ par sovu dzeivi. a tod aizrunuoja par tū muola putineņu, sviļpaunīku.

“es kai palīku vīna poša sātā, tai papyušu.
a tī kai skaņ! kai putyns vīns pats klusā mežā.
sēd iz zora i dzīd.
tai i es – siežu sātā vīna poša, papyušu, papyušu. a jis skaņ.
a maņ až rauduot.
zemļa latgaļskaja…”