Kas ir dzeivis jāga?

What is the purpose of life?

Nūsavieru kinu. “Niceland”. Par Islandi.
Nazkas taids, kuo nasagoda nimoz tik bīži redzēt i dzierdēt – vīnkuorši eistajā laikā i deļ tuos mane, kas es asu niule.
Kab es bejuse cyta, mane nabyutu – es byutu cyta.
Kab nabyutu ituos kinys, es byutu cyta.

Kinā beja vysaidys lyužņu skaudzis, kas šaļtim beja metaforskā leidzīnī.
Lyužņu skaudzis kai vysa dzeive. A varbyut vysa dzeive lyužņūs – izguoztuvē voi ari pi TV lyužņa. Voi poši ļauds kai lyužni.
Lyužņu piļsātys, kur kotrys pi sova ekrana ci monitora izalīk, ka dzeivoj sovu vīneigū i eistynū dzeivi. Ka itei dzeive ir lobuokais, kū mes kotrys asam nūpeļniejuši.

I Latveja. Vaļsts sakryta kai kūka kluceišu piļs, a cylvāki palyka puori.
Jūs dzeivis ir juodzeivoj tuoļuok, koč vysmozuok tī daļa jim pošim voi kaidam cytam.
PSRS. Kaidi laiki beja, kaidi vēļ byus.

Dzeivis jāga ir tamuos lītuos, kuo nivīnam nasoka. Kas nav pasokomys i navajag.
Tai sacēja kinā.
Dzeivis jāga ir seikuos druponuos, kas kasdīnys goduos pa ceļam, nūzibsnej nazkur gaisā i īkreit taišni pruotā.
Tai es izdūmuoju, cikom vierūs kinu.

Seikuos druponuos, kas izmaina vysu pasauli. Piec tam vaira nikuo nav tai, kai ir bejs.
Rūbežs storp mani i pasauli ir tik pluons, ka jū izjauc pat sazīdiejs rododendru kryums, peilis klīdzīņs pi kanala i īlu muzykanta spālāta dzīsme.
Kai iudiņa vierss. Vīns vieja pyutīņs, i vaira nikuo nav tai, kai beja da tuo. Iudiņs sasašyupoj, i nikuo vaira nav pa vacam.
Tok tik deļtuo es i varu raksteit, ka uoda ir tik pluona, ka pa laikam jei pagaist pavysam.

Nazkai dūmuoju. Naz, volūda īrūbežoj voi taišni ūtraiž – atceļ rūbežus?
Voi latvyski es saceitu tai, a anglyski cytaiž. Vuocyski tai, a krīvyski i lītuvyski cytaiž.
Golvonais, voi, rokstūt latgaliski, es varu pasaceit tū pošu, kū es saceitu latvyski – voi latgaliski es runoju par tū pošu.
Varbyut latgaliski es eimu iz riņči i runoju tik par tū, kai rokstu latgaliski.
A varbyut, skaitūt munu tekstu latgaliski, kaids cyts tī redzēs tik tū, ka jis ir latgaliski, navys par kū jis ir. Voi varbyut es nikod natikšu nu tuo vaļā – ka latgaliski rokstu latgaliski.

Es naatguodoju, kū izdūmuoju.
Laikam tikai tū, ka volūdom ir daudzi rūbežu sovā storpā. Kū lobuok tu juos zyni, tū vīgļuok ir puorīt itūs rūbežus. Vysleidza, kaidā volūdā es dūmoju i rokstu – ka tikai es muoku tū volūdu i jei maņ namaisa runuot.

Es īsadūmuoju par apstuoklim, kas nūzūg volūdys i aiztaisa rūbežys, aizslādz vuortus, pruotu i apziņu.
Ar tim apstuoklim ir juosakaun vysu myužu, kab saglobuotu sovu telpu i volūda nasavylktu cīšuok sovus rūbežus – tai, ka cylvākam palīk tik TV ziņu i šovu pasauļs. Plyka i švuorbona “pajem koč kū nu ladusskapa” voi “kai tev guoja? labi” volūda.

Es īsadūmuoju par volūdom, kuru nav.
Amerikā ir izguojuse gruomota “Jaunī Eiropys dzejnīki” („New European Poets”). Gruomotai ir div redaktori i divdesmit div regionalī redaktori, kas izalasēja divi symti deveņus autorus, kas ir publiciejuši sovu dzeju piec 1970. goda. Ir īkļauta dzeja i Eiropys regionalajuos volūduos: basku, gallu i sāmu.
Nu Latvejis tī ir četri dzejnīki: Liāna Langa, Inga Ābele, Inga Gaile i Ronalds Briedis.
Navaicuošu, voi jī ir ituo laika golvonī latvīšu dzejnīki. Tei ir redaktoru subjektivuo izvēle.
Dreižuok pavaicuošu, cik nu latgalīšu dzejnīku ir zynomi nalatgalīšu skaiteituojam i cik breiva ir juo izvēle, par latgalīšu literaturu zynūt moz voi nikuo.

Jūceigi saīt – latvīts ar apbreinu vērsīs iz mozūs tautu ceņtīnim, runuos par breiveibys mekliejumim Tibetā. Jis drupeit nūsašausmynuos par basku separatistim, tok lelys i mozys tautys, lelys i regionalys volūdys konfliktā vysod juss leidza mozuokajam.
Tik latvīts nikod napīzeis, ka kaids var byut mozuoks par jū. Ka juo buoriņu tautys statuss var byut apdraudeits.
Ka i latgalīšu volūdai varātu byut Eiropys regionaluos volūdys statuss.
Tys tok zeimojs tik vīnu – Latvejis vaļsts sasaškeļšonu i autonomeju, separatismu i Moskovys garū rūku.

Videjam latvīšam ir skaitamais paņteņš, kū jis kluseņom skaita pi seve i skali atkuortoj medejūs kasreizis, kod runa ir par latgalīšu volūdys, kulturys i identitatis saglobuošonu i kūpšonu: „Myusu ir tik moz, mes navarim pīļaut tautys sasaškeļšonu, vysys tuos runys par latgalīšu volūdu ir raudzeišona saškeļt myusu tautu, tys ir politisks vaicuojums.”
Koč leluokuo daļa latgalīšu inteligencis ir klusiejuši i klusēs myužam – kab tik saglobuotu sovu vaļsti.
Koč, nu ūtrys pusis, kas varātu vēļ vaira tyvynuot i styprynuot sabīdreibu kai juos atškireigūs daļu apsazynuošona, sovpateibu kūpšona i demokratiska interese par cytaidū.
Bagateiba ir daudzveideibā, na sterilitatē. Pa vīnam var salauzt kotru žogoru. A žogoru buņti?

Voi pasauļs palyktu laimeiguoks, ka jam byutu vareiba puorskaiteit Annys Rancānis, Pītera Jurceņa, Valentina Lukaševiča, Juoņa Ryučāna, Ontona Slišāna voi Viļa Dziervinīka dzeju angliski, franciski, krīvyski, japāniski?

Ka laimeiguoks var palikt nu dzejis – nui.
Varbyut kaidam kur nabejs pasaulī nu vīnys najaušys dzejis ryndys, kas kaidam nu myusu nanūzeimoj nikuo lela – kuortejī paņteni, nazkaidi mūrgi, cik var raksteit ar tū divskani „uo” i kaids vyspuor tolks nu tuos dzejis, byutu lobuok dariejuši kū pruoteigu – dzeive palyktu par druponu laimeiguoka. Vīnu druponu, vīnu dzeivis dasadūršonu i par vasalu dzeivi.

Byutu, ka byutu. Palyktu, ka palyktu. A cik nu latvīšu skaita dzeju latgaliski?
Tik daudzi cylvāku ir palykuši aiz borta i bīži vīn na sovys vainis deļ.
Kod sevkuram latvīšam byus vareiba školā īsavuiceit ūtru sovys tautys rokstu tradiceju?

Es labi apsazynoju, ka nav īspiejams paleidzēt vysim. Ka vysu nikod navar pajimt, koč kū nanūsvīžūt zemē. Tok voi itei apzine ir īmeslis, kab napaleidzeitu nivīnam.
A vīneiguo dzeivis jāga varbyut ir paleidzēt. Par vīnu druponu.