LAIME

Jam beja viņ divdesmit div godi, a jau metēs plyks plešs. Taisneibu sokūt, bez napylnys nedelis divdesmit treis. Motu jam vēļ beja pavysam daudz, tik, ka īsavēre, golvys augšā jī beja daudz pluonuoki i cauri speidēja buola, saulis nikod naredziejuse uoda.

Koč jam beja tikai divdesmit div, nu labi, divdesmit treis godi, Jurs jau beja pasamaniejs tikt pi bārna, kas pa nedeli dzeivuoja dzeraunē pi juo muotis, a pa sastdīni, svātdīni volkuojuos jam leidza kai cērme, naļuove Līnei pabyut divatā ar sovu puisi voi kur nūbraukt.

Draugi aicynuoja laivu braucīnī pa Gauju, vys jau šašliks leidza, Martini tī voi vēļ kas smolkuoks. Rimi var nūpierkt vīnreizejuos lītuošonys grilu – ni tī vajag atpakaļ vest, ni kuo. Atsapyustu kai cylvāki. Voi pa garū nedeļu nabeja iztveikts birojā i nu izklaidis radzāts tik vīņ kai kaida skryuve vokorā. Da i tik da kaidu vīnu naktī – reit tok otkon iz dorbu.

Symtu godu Līnei taida Mareite, Jura jauneibys padiekļa bārns. Nu māslu kastis izvylkta vuts, a niu nasās iz lela, kai dūmuot, jai vīnai Jurs pīdarātu. Līnei naļuove i kluotyn daīt, tiuleņ puišam kliepī, sasks mozais! A Jurs kai aizasviļs – da Mareitis juobrauc, da Mareitis i cytur nikur.

Sauce kolega īsvietēt dzeivūkļa, kū beja pajiems iz kredita, čut ni pošā Reigys centrā, a Mareitei dzimšonys dīna. A tys kolega dreiži kuops iz augšu, jam sūleita nūdalis vadeituoja vīta, jis byutu i par Līni aizlics vuorda. Varbyut dalyktu pi olgys. Tik voi kaidam tī kaida bāda, voi ta tī kaids aizadūmoj! Juram tik pošam sovys delys, a tu tī vari nūspruogt i septenis reizis augšonceļtīs – voi kaidam tī bāda!

Da i valnam tū Juri, tik nazkas naļaun pajimt capuri i aizīt. Nazkas tur, varbyut īrodums, varbyut baile nu vīntuleibys. Ka īsaļūbiejuse, tuo gon nā. Kur ta tai par reizis īsaļūbeitu. Ar golvu juodūmoj. Jurs lobs cylvāks, pi taida juosatur. A īsaļūbēt – tuo to nā.

Līne komoj seve, jau cik reižu nūsasūlej, tok vys nasaīt pamest i lapnai aizīt. Īsagruobuse kai nazyn kimā, jei seve lomuoja. Cik lobu cylvāku iz pasauļa, a ite Jurs da Jurs. Dūmuot, cyta nivīna nabyutu. Tik juo eiszinis i e-postus jei nikod nadzēse uorā, koč tī runa byutu tikai par sasatikšonys vītu.

Varātu nūsašpļaut i braukt vīnai – i pa Gauju, i cytur gostūs. Tok kai pīktdīnis vokors, jei brauc pi Mareitis.

Naīs tok Līne, nabrauks vīna poša – kū ta ļauds padūmuos. Ka jei navar puiša dabuot, vozojās pa pasauli kai lupota i beiguos paliks uolovuos? Kab ļaudim tai nasaruodeitu, jei gotova pacīst koč desmit Mareišu. A Mareite tik vīna i, paļdis Dīvam, cauru nedeli dzeivoj pi Jura muotis. Godu četru meitine, dreiži īs pīktā godā. Augumā pagara, nu skota šmuka, pagaišim matenim, koč cīši baileiga i nu svešūs bāg. Līne jau varbyut pusgoda braukoj iz Bieržgolu, a bārns vysleidza vēļ raunās aiz babys, kuop tāvam kliepī, a pi Līnis daīt tik jau svātdīnis vokorā, kod juobrauc prūm. Kai tī īļūbeisi taida mežuonāna. Da nuokušuos nedelis otkon vysa aizmiersuse i verās car pīri. Koč peisā i laid.

Bārns Juram beja gadiejīs aiz lelys ļūbesteibys. Meita moš i byutu nikuo, tik galeigi navuiceita. Piec pamatškolys sešu klašu kai palykuse sātā, tai i tuoļuok nabeja tykuse. Nu skota nikuo, tik pruoteņa daudz tī nabeja. Dzeivuoja kai kustūņs pa pasauli – kur ļaudim vosoruos duorzs ravēja, kur pi sīna kasšonys dasapeļnēja, zīmā sēdēja ustobā pi muotis i vērēs pa lūgu iz tukšuo pogolma. Ni jom teļvīzera, ni juos radeju muocēja nūpierkt. Taidi pasauļa neikuli.

Jurīnei suopēja sirds, tuo vysa īdūmojūt, – kai dāla nabeja nūsorguojuse. Tik jei poša apsagiva, ka naba bez juos pošys zinis tys beja nūtics, naba bez juo baksteišonys. Kura ta vēļ dzenēja – aizej, dieleņ, ļaudīs, nasiedi sātā, kod vysi eksameni nūlykti! Gon pa maja, juņa mienesi gona byusi sātā atsasiediejs. Kura to gludynuoja ancuku, kura izpruovēja ceļā. Tok jau bali Bieržgolā nanūtyka cīš kū bīži. Tī ari beja sasaūstiejs ar tū Sūmužu muoseņu. Kurs tī kuru kryumūs vylka, bess jū zyna, tik ar tū pošu beja kai ībaruots. Kai breivs vokors, tai iz mocikleta i prūm. Iz sātu muotei paruodēt atvede tik iz pavasari, ka jau vādars pa prīšku vēlēs i pušu spruoga. I kur pruota zam pošu dzemdeibu pa pasauli krateitīs i vēļ taidā škeistyunē.

Preceiškys jis. Atsarads precinīks, godu ostoņpadsmit puika, tikkū nu školys izleids, ni omota, ni izgleiteibys. Vēļ pyrmuo kursa augstškolā naveics, a mute kai propesoram. Da i kaida tī ļaudaveņa – nu pūra izleiduse snauška. Pūra tuorps, i tys mudruok ruop kai itei rūku kustynoj, voi ta Jura muote naredzēja – traukus pamiercej, pamiercej iudinī, pakosa ar nogu i tod jau būrzavoj ar dvīli. Kas tī, valna, par saimineicu! Kaida pi dorba, taida i pi dzeivuošonys.

Tai i pasacēja, taišni acīs ībuoze – jei naļūbej apleik garom i pa koktim šustavuot. Škandals beja pa vysu sātu, dāls salasēja drēbis, sasvīde veikšī i aizalaide, aizbryda obeji pa snīgu, montys iz mocikleta sakruovuši. Muote nūrauduoja, nūrauduoja, a kū tī – i gūvs slaucamys, i rukšam ēst juopadūd. Kai pa myglu dorbus darēja. Syvānam teira nakuosta pīna silē īlēja, gūvei pakaišus karklēs īlyka. Tei verās i naād, tod tik Jurīne atsačoknēja, aizarauduoja i sīna nese.

Jura mama beja īnasuse ustobā sausuos drēbis, salūciejuse i salykuse skaudzē. Niu juos obejis ar Līni iz viervu kuore jaunū parteju – Jura kraklys, muotis blūzis, bruņčus, Līnis drēbeitis. Jau lobu laiku jei nabrauce iz sovu sātu, kur varbyut nivīns tolkom i nagaidēja. Tāvam beja jauna saime, sīva tikpat kai Līnis godūs i mozī – godu desmit puika i drupeit jaunuoka meitine. Līne jūs nabeja redziejuse jau mieneši div treis, a sirdī nabeja nikuo.
Jei stuovēja ustobys golā ar slapņū kleitu rūkuos, spraude ar knagim pi viervis i breinuojuos, cik vīnolga jei ir. Laikam jau jei poša ir palykuse lela i pusaudža godu puoristeiba pagaisuse leidz ar Jura satikšonu. Vajadzeigs jei taids tāvs, Līne dūmuoja. Aiz pīnuokuma jei beja dzeivuojuse zam juo jumta.

Nikuo darēt jis nalyka. Nagribēja, kab ļauds runuotu, ka meita kolpyunis vītā, a tū pamuoti, smīklys, Līne dancynuoja piec sova pruota. Taipat tī nabeja ni lelys ļūbesteibys, ni patikšonys. Kura pyrmuo gadējēs piec škieršonuos, piec muotis aizīšonys, tei i beja loba. Laikam jau tāvs nagribēja ruodēt, ka švakuoks par bejušū sīvu i navar atrast jaunu bruņču. Tai i sagruobuoja pyrmū, kas beja guojieja. Da i kaida vaine. Pat bārni jim saguoja.
Muote ar jaunū veireņu, meilū draudzeņu puorsacēle iz uorzemem. Aizbrauce, ka napalyka ni zeimis. Kai taidys muotis i bejs nabyutu. Sasatrokuoja kai marta mienesī, pagruobe pasi i pīna naudu, prūm beja. Nazkaidys suknis sumkā sasvīde, nazkaidys pamete. Aizskrēja kai iz sovys nalaimis. Tok laikam jau labi dzeivuoja. Nasažāluoja. Vyspuor nikuo narakstēja. Da i kaida tī dzela. Taipat kotram sova dzeive juodzeivoj. Kotram sova laime.

Pa laikam jei Līnei puorskaitēja naudu, iz svātku atsyutēja karteņu i puors riņdeņu, kai jei īt. Tik daudz jei muotei beja nūzeimuojuse, reiklē kruojuos ryugtums, tik Līne naļuove jam tī augt. Voi vysu myužu jei zam muotis bruņču byutu dzeivuojuse. Taipat daītu tei stuņde.

Jura mama beja pavysam cytaida, jei natusa pa koktim, pasacēja vysu acīs, a sovejūs deļ beja gotova izdarēt vysu. Jei nabyutu pamatuse Jura i aizskriejuse pasaulī ar sovu bryutgonu, taipat jei nikod napamess mozuos Mareitis.

Jurīne kuore drēbis i runuoja. Bārns beja aizguojs pi tāva, tī beitīs kuo nabeja. Vys jei sorguojuos mozuos prīškā runuot par vysom tom dzelom, a Līnei pasaceit vajadzēja. Lai zyna. To īsagruobs i piečuok vaiņuos, ka nav zynuojuse. Lobuok aiz laika, nakai par vieli. Jurīnei Līne patyka, kū tī. I pavuiceita, i sirds loba. Varbyut nu bārna i beiduos, a kū tī nu jaunys meitys var gribēt. Poša tik nu bārna godu uorā tykuse. A niu aste dasīta.

Da kū tī dasīta. Jurīne beja jāmusēs, Jurīne tuo bārna izviļks. Sovs ir sovs, a tikpat kai sovs bārns. Taišni saprateiga meitine. Vysaidu dorbu muok, tik jau ka tuos pacīteibys nav. A kū tī nu bārnāka sagaideisi. Da i vēļ nu taidys grezis izvylta. Breinums, ka vēļ itai. Nā, lai Līne nasabeist. Jurīne tuo bārna dasavēers i izaudzēs. Nav tok nikaidi karu voi revoļuceju godi. Ir i maize, i iztikšona.

Par mienesi ūtru i dāls atsaroda. Pasajuovēja pogolmā jau čut ni zam pošu Vosorys svātku, dūmuot, ka nikuo i bejs nabyutu. Kūduoks gon beja, mocikletu ar beja nūtārgavuojs, tik ar tū, kas mugurā, atguojs, a vys jau paļdis Dīvam, ka dzeivs i sātā. Pats īkiure pierti, ilgi iz pierts slīkšņa sēdēja, pogolmā naguoja i ar muoti narunuoja. Jei īdeve jaunu kraklu, da i biksis na pa senim kai tiergā pierktys.

Dāls nūsamozguoja, izamauduoja azarā, vys naruneigs aizguoja gulēt i naktī namīreigi grūzējēs. Muote da pusnakšu sēdēja kuknī. Koč puotoru gruomota rūkā, nazynuoja, kū skaitēt, kū nā. Vysu vacūs lupotu veikši sasvīduse gunī, lai izput ar vysom vutim i blusom, jei rauduoja čut ni bolsā. Dīva muote, jei beja gotova iz ceļu da Sarkaņu bazneicys nūruopuot. Nivīnā gruomotā taidu puotoru nabeja, kū jei nabyutu skaitiejuse. Pasorgoj jū, sorgoj, Dīva muote. Sovā žielesteibā paturi.

Nu reita Jurs beja pazuds pyrms saulis lākta, vēļ pyrms pīna mašynys. Gultys drēbeitis akuratnai salyktys skaudzē, pa kuru laiku aizlaids, kas juo zyna. Muote nabeja dzierdiejuse ni sūļu, ni driebu šveiksteišonys. Slauce gūvi, i osorys byra solmūs. Iča vērēs par placu, aizamyudēja, laizēja skustu kai zynuodoma. Kū tu vacu gūvi vuici, poša vuicama. Izvaduse ragaini gonūs, jei skoluoja pīna konys, reita kopeja dzysa iz golda, pa radeju vuovuļuoja nazkaidi veči, a jei nasagribēja nikuo. Lai izput vysa dzeivuošona, ka put vyss.

Jurs sātā pasaruodēja ap pušdīņu laiku. Īguoja ustobā, piļsātā nūskivs golvu plyku kai nu kanclagera voi dīnasts, stuovēja iz kuknis vyds i nazynuoja, kur rūku likt. Muote gaidēja, kas byus, jei sēdēja kai namaneiga, najuta ni rūku, ni kuoju. Dzeivs jis beja atguojs, da juos jis beja atguojs, jis beja pi juos.

Jis atsasāda iz beņčeiša pi plitys kai nazkod mozuos dīnuos i stuostēja. Jurīnei grybātūs voi ar rūku nūglaust, voi kliepī pajimt, a kur tu pi lela puiša leissi. Apsavaiņuos, aizacierss, apkluss – voi pyrmuo reize, ka dāls nu juos gluostu bāga. Jei sēdēja i nazynuoja, kas byus i kas nā. Nikuo jei nazynuoja – ni reita, ni vokora.

Asūt pīdzymuse meitine, jau marta vydā. Gryuši guojs. Jurs apklusa i, ocu napacieļs, klusēja. Palāka kuknis greida. Nu kū jis sēdēja kai duraks. Mikrieslī nū lūga kryta palāka gaisma.
Laikam jau sasastaipēja, tuolejū ceļu brīnūt pa izškeidušū snīga putru, Jurīne padūmuoja pi seve, tik nasacēja nikuo. Kam kairynuot tuo, kas paguojs. Nikaida mada maize, svešā sātā par prymaku aizeimūt, nabeja bejuse. Klybuo Brone līka āduoja nagaidēja, kotram pošam maize juopeļnej. Cikom meita piec gryutūs dzemdeibu ar vysu bārnu vuoļuojuos pa gultu i poša, klybū kuoju davylkdama, slaistējēs pa dzerauni, puišam beja juoīt tolkā pi sābru pi molkys vesšonys i klāvā miezšonys – vys kaidu latu atsvīss. Sābrs myurej cepli, Bronis prymaks pi apkvāpušūs ceglu nesšonys. Cytam sābram cyuka syltajā pavasara laikā nūspruoguse i aizgoldā jau ar tuorpim sadāta, pošam nasagrib rūku zīst, Bronis prymakam juoaprūk.

Tik naudys nikod natyka, partū ka Bronei to ols butelis vajag, to torts juonūpierk – unučka že pīdzymuse. Kai tyka nauda kārmynā, tai leluo pierkšonuos. Cikom jau mociklets aizguoja, izlaiduma ancuks i vysa sertifikatu nauda. Tod jau Jurs švaks. Tod var teitīs eļnē. Kam jei taida susātiva vajag – ni tī naudys, ni bagateibys.

Jurs, dzeivuodams tymā vutu pereklī, školā beja puorguojs iz nakluotīni. Pusgoda beja nūsavuiciejs Reigā, a vysu pamete. Ite laime, ka papeiru vysā naizjēme. Da i kaida tī augstškola, pavaicoj, kod beidzamu reizi kaidā lekcejā bejs. Kod jam beja vuicētīs – pi buobys čūksta i vutu preklī.

Līne siļdēja nūsolušuos rūkys, soltums givuos pi izmierkušuos uodys. Apleik karinēja teiruos drēbis i zuolē pilēja iudiņa lasis. Svežņu driebu i puļvera smuords. Skrīt, skrīt i aizbēgt. Drēbis plivinēja viejā, gryutai cyluojuos. Viejs mudri izraus mitrumu. Kab tik nanūraun nu viervu i nanūnas.

Jei klausējēs, i beja tai jūceigai. Moz jau Jura muote da šam beja kuo saciejuse. Vys pa vuordam, pa pusvuordam Līne beja dazynuojuse, kas i pa kam. Ka kryumu bryute tymā pošā vosorā piec puiša aizīšonys sanykuse i pasalaiduse pavysam. Koč i da tam tī tolka cylvāka nabeja bejs, pret zīmu vaira nabejs i tuo poša – giņdiņs i kauns vysam pasauļam. Nūsadzēre, nūsablūdēja. Da i beiguos laikam nazkaidys nervu voi mīga zuolis ni to dzēre, ni mīsā dyure.

Mareitis muote jau kopūs. Ar propuļšonu propula. Pagaisa kai nabejuse. Nivīns i namanēja, ka par vīnu Dīva dūtu ciļvieceņu guojs mozumā. Kai jau beja īsuokuse brist pūrā, to i labi nasabeidze. Nūgaisa ar gaisšonu.

Jura mama vys pīklusa, ka runuoja par tū. Nagribēja, kab dāls dzierdātu. Da i taipat beja radzams, ka naļūbnai jei par tū runuot. Varbyut i poša vaineiga sasajuta pi tuos nalaimis, koč Līne jai nikod tuo nasaceitu. Kam līku reizi dvēseli kairynuot. Da i vacuo sīvīte nikod napīzeitu, ka tai. Ka jei pi kuo vaineiga. Par daudz augši Jurīne turēja sovys saimis gūdu, kab vainuotu seve pakleidušys sīvītis smiertī. Asūt nūsadzāruse tīpat sovūs ubogu Sūmužūs i nūsalaiduse dybynā kai dzeļža gobols azara iudinī. Kai nabyutu i bejs.

Nabeja jau dīz kaida, a vys cylvāks, Jura muote pyute pi seve. Taipat jau pasaulī dzymdynuota i zam tuos pošys saulis auguse, a iznyka ni par kū. Jei stuovēja pi izkuortūs driebu. Grumbaina mute, skusts. Siermi moti izleiduši nu skusts, mozgs atsaraisiejs. Lyupu kakteņā nazkas bryuns. A ni rūku paceļt, ni skusta sasīt. Vaca, vaca kai vyss pasauļs.

Kai ir, tai juodzeivoj. Jurīne pieški atsačoknēja, nūruove skusu, ar rūku daglaude motus. A viejs tai merkavuoja izjaukt. A slapņuos drēbis gryutai sytuos cyta car cytu. Dalypa i atsalaide. Jurīne pagrīze muti pret vieju, ar dorba pīdzeitim pierstim nūglaude byudus. Nazkaidi moti mutē. Jei apsēja skustu. Juoīt, juoīt pi dorba. Nav laika bandzavuot.

Jei pajēme tukšū bļūdu i guoja iz pogolmu. Suņam ēt juopadūd. Ak jau svežņa iudiņa juoīlej. Pats vosorys laiks. Cyukai buļbys ak jau izvyrušys. Duorzā pi puču nazuolis kai bailis. I kur vysur var izskrīt, kur izskraideit. Vacs palīk vacs. Vys rūku pi dorba napīteik. Nav jau vaira tūs apgrīzīņu kai jauneibā. Līneite atbrauc, kū padora. A svātdīņ iz pušdīņu jau prūjom.

I kas tei par dzeivi. Vīnā skrīšona. A vys nazkai juosasyt, nazkai juodzeivoj. Dzeive, dzeive, tai i proguojuse tei dzeive. A voi lobuma nabeja.. Beja vysa kuo. Tik ka ogruok vyss nazkai cytaiž beja. Ni taidys dzeršonys, ni nalaimu. Ļauds nazkai laimeiguok dzeivuoja. Nazkai ļūbnuok.

Kai tymā vosorā izasāda iz butylkys, tai i nūsadzēre i nūsanarkuoja da boltūs smiļkšu, Jurīne runuoja tuoļuok, atsasāduse ustobys pakrieslī. Lai tuos buļbys veļ pavyrst. Nūrausi bez laika nu guņs, otkon saskuobs. Koč skuobst i tai. Vosorys laiks.

Jei sēdēja sūpluok Līnei i gluostēja mozū suneiti. Boltuo spaļveņa meiksta glaudēs jei zam rupūs pierstu. Kucalāns laizēja jai rūku. Atsasvīde iz mugurys. Kotra dzeiva radeiba pasauļa ļūbej. Mozs sunalāns, i tys zyna prīcys. Tik cylvāks komoj, komoj seve, cikom zam zemis.

Meikstys depis, vēļ nav satreitys. Purneņš. Plykuo pavēdere. Mareitis suņs. Lai aug deļ pacekys, lai vuicuos par suni guoduot. Taišni vajadzēja vystu gona. Lai skraida, lai rej i vonogus dzonoj. A to siebrineicai jau divejis vystys nūnese, až škode. Bārnam koč pats lelais draugs. Breinums, ka niu naredz. Nu da, kaids tī suņs, ka tēte sātā. I kur rupucs zyna tāva voi kuo.

Tai i propula cylvāks. Nazkaidys zuolis sev laide. Narkotikys voi kū tī. I kur valna nalaimis dabuoja. Slaistējēs pa Rēziknis tiergu i autoūstu bez zūbu i āmyna. Kab kaidu kapeiku dabuot, guluos apakšā zam kotra apsadzārušuo lūpa. Dyurīņa deļ beja gotova iz vysa. Kai strāšnuo kuce.

Vacuos sīvītis acīs beja rībums i vēļ nazkaida jūceiga jutūne. Kai leidzjiuteiba, žālums, kai taisneigys struopis gaisma. Beiguos naudys i narkotiku deļ beja gotova iz čūksta pa zemi braukt kai beidzamuo kačīne. Cytu reizi Rēziknē dasasyta Jura muotei i rēce nabolsā pa pusīlys – muna veiramuote, muna veiramuote. Labi, ka Jurs beja nūbraucs atpakaļ iz Reigu. Vys koč tam beja mīrs.

Cik reižu pīkauta vylkuos pa šosejis molu – savuoc kur nabejs kaidi spruodzini, izmauc prīškā i pakalē, tod jau palaiž pasauļam par apsmīkli. Nasamozguojuse, aizlītom acim i izdrupušim zūbim. Tai i stuovēja ceļa molā, mašynys bolsuoja. Voi gulēja kur naviņ pakrytuse – iz soltys zemis. Tai i aizguojuse ar pļaušku kaiti jau zam pavasara, eiksts ari beja pagolam. Kū tī var gribēt – i dzēre, i peipēja, i tū gadasti dyure.

Klybuo Brone atroda pi sātys pakša nūsolušu. Lai kaida, vys muote. I sēdēja, i rauduoja. Vys jau laikam kas aizadyure. Koč i sprosta buoba, poša ar butylkom pa pasauli skrēja. Poša lai kaida, turējēs. Kū jei, buoba, sātys sataiseit varēja. Tai jau ogruok beja štrama meita, tik ka apsalaide. A kas zyna, kai byutu bejs, kab dzeive cytaiž īsagrīzuse.

Tai i pagolam. Jau sasteiviejuse beja. Taišni nazkaidi soltumi beja sprukuši. Bejs vosorys laiks, pasamūstu i dzeivuotu. A kū tī zīmā.
Labi vys, ka napalyka iz gultys kūpama – mūkys sev i cytim. Kas ta juos tī izkūptu voi kuo. Taiapt propultu, tik poša nūsamūceitu i cytu izmūceitu. Kam jei vajadzeiga beja. Ka jau beigta, muote vys nūrauduoja. A jau par cik dīnu Brone otkon skrēja apleik. Kai nikuo nabyutu bejs. Voi beja voi nabeja pi groba osorys. Kas zyna. Kurs tī vērēs. Jau tai morkotnai. Kai tei dzeive sasagrīž, kai vys nikimā i nikai.

Jurīne beja sasajāmuse i nūbraukuse iz bērem. Jī obi ar dālu, vacuo Brone i vēļ nazkaidi sābru bobuli i dzāruoji beja aprokuši – bez bazneickunga, bez nikuo. Kai nazkaidu suni. Pi kopu izdzēre čarku i pa sātom.

Nu meitys tī nabeja palics nikuo, tod jau kura kotra tierga buoba beja leluoka skaistule i ūde ari lobuok. Daža grobā jei nabeja šmukuoku driebu voi motu. Taidu pošu viņ, kai atroda iz celeņa pi sātys nūsolušu, i aproka. Tī nasukuotī moti zam skusteņa. Tī moti Jurīnei vys kai acīs i ruodīs. Tik kopceņa pa viersu beja apmaukta šmukuoka, cytaiž tys cylvāks beja aizguojs bez nikuo loba. Ni dzeivē tys cylvāks kuo loba beja redziejs, ni smiertī.
Bārnāka Brone naļuove i apsavērt – jei navajags taida tāva, kas nu sātys aizguojs, bārnu mozeņu pamets. Kai guojs, tai lai eims. Jurs prasēja, prasēja, cikom jau muote sajēme aiz rūkys i vede prūm. Nivīna papeira gola tī nabeja, kaidys Juram tīseibys jimt tī kū voi tīsā syudzēt. Da i kam vajadzeigs tys bārns. Kur bejs, tī i propuļs. Dzāruoja sugys tu napuorvuiceisi.

Kod meita beja kai na kai aprokta i bieru šņabs izdzarts, klybuo Brone par sovu unučku vaira nasalyka ni prast. Pasvīde tik kod kū ādamu, a bārns caurom dīnom dzeivuojuos pa greidu kai kačalāns. Ēde nu tūs pošu nūšmukušūs bļūdu kur kači, zeide pierstu, puskulaka mutē ībuozuse, i ūrce nazkū sevī. Ruope pa nateirū greidu iz vādara, plykū čūkstu izsliejuse dabasūs, voi syukoja ogūrča myzu, kū beja atroduse mieslīnī pi plitys voi sūmozgu spaņa.

Ak jau tai i byutu kur īkrytuse voi pagaisuse, tai i daspruogtu kai slyms kačalāns. Nivīns nabyutu nikuo ni zynuojs, ni saciejs. Da i kas iz tū sātu guoja, kam tī kuo beja vajadzeigs. Ka jau nabeja dzeivuotuoji, cytim tī dzelys nabeja.

Tik Bronei iz vosorys vyda palyka cik tī godu, vaļdeiba daškeire vacuma penseju. I taidim ļaudim penseja pīsanuok, voi ta švaka dzeivuošona. Vysu myužu ni besa nav dariejuse, tik ka kolkoza laikūs pa brigadi pasaslaistēja. Ni tī staža, ni kuo. Vaira paienī gulēja kai struoduoja. Kas jau snauška bejuse, pi dorba nadaliksi. Nav breinums, ka propula tei slaistu i ubogu vaļsts.

Postneica, aiznasuse naudys iz sātu, beja īraudziejuse ituo breinuma. Ka bārnam sakoltuši strypyni nu bikšu kreit, aug kai dzeivs mežuonāns i ņaud čut ni kai kačs. Nūguoja da Jurīnis. Ilgi tolkavuoja – tok vajags tī kū darēt. Koč nūkristēt juonūkrysta, a to nūspruogs nu naiešonys kai nakryškuons. Juram grāks byus. Vys tāvs skaituos. Koč par apsmīkli tys bārns saguojs. Apmuove puisi kai duraku, niu nalaime koklā.

Ass jau drusku paglups tys bārns – ni runoj, ni tolkam acīs verās. Ak jau narkomankai dzims – nikuo loba tī naizaugs, taida poša pasauļa šliuka kai muote i baba. Itaida suga naizneikst. Dzan atlasis kai nazuole. Voi ta nav zynoms, ka i Brone jaunuos dīnuos ar puišim voduojuos. Cikom jau nūkryta nu tuo sīna vazuma pi kolkoza gatara i salauze kuoju. Tod beja mīrs, nazkur tik tuo bārna sagruobuoja jau vacūs godūs.

Taidys runuošonys Jura muote nacīte, koč i postneicys prūm nadzyna. Vys var izzynuot, kas jaunuoks. Tiksi taidai iz mēlis, vysu myužu bolta naatsamozguosi. Jau tai beja skaidrs, ka Jura kauleni pa pasauli iznosuoti. Da i juo bārns niule vysim dyrsys kosa. Kai dūmuot, ka poši nazkaidi eņgeli voi svātī. Rogona na buoba. Volkojās tik pa pasauli ar sovu avīžu i penseju kuli. Taids omots, taida i saprasšona. Skraida nu sātys iz sātu, pasauļa spletnis nosoj. Pa cylvākam i omots. Cik pa radeju dzierdi, cytur postnīki kai postnīki, a ite nazkaida cīma slūta pasagadiejuse.

Cik meitom kryumu bārni gadējēs, cik puišu pasalaide dzeršonā voi pasakuore, a tuo jau nivīns naredz. Tik ka Žgutim kas, tai vysa dzeraune pliesnej – bagaturim kuoja pasleidiejuse. Kai Žgutim nalaime, tai vyss pasauļs spletničej. Vysim mēle juopatryn.
Da i kaidi jī vaira bagaturi. Kai kara laikā ustoba nūdaga, tai jauna kuorma i napastatēja, tymā pošā dzedu klietī i elektreibu īvylka, i plitu izmyurēja. Pravda, kliets leluoka kai cytam ustoba. Nu stypru bolku, augstim grīstim. Tik dieļu beja juopīsyt iz grīstu i ar bīzū muolu škierbys juoaiztryn, kab spali ustobā nabiertu.

Klāvūs kolhozs ītaisēja teļu fermu, pošu vīneigai gūvei tik kliets gols palyka, pa gruovmalim sīnu vajadzēja lasēt, nasteņom iz škiuni nest. Tāva sorta gūvs kai pajēme kolhozā, tai i nūspruodzynuoja tamuos soltojuos zīmuos bez sīna. Ar skujom baruoja gudrinīki, ar egļu skujom gūvs, kas Latvejis laikā izstuodēs ruodeitys, medalis sajāmušys i guojušys kai speideigys karpys pa pļovom, pīna spanim davušys. Vysaidi pluovi ap pakšim vozuojuos, cikom jau aiz azara pastatēja jaunū fermu. Kolhoznīki atsaroduši.

Breinums, ka vysys saimis iz Sibiri naizvede – laikam kai apdaguļus paskaitēja, kai moztureigūs. Kotrā naleimē laime. Tāvs to gon – tai i sanyka nu tuo vysa. Vēļ da Kruščova laika palyka iz gultys. Aizguoja piec cik godu guleišonys, lai jam vīglys smiļkts, vysim mīrs i jam pošam lobuok. Nav jau dzeivis, ka veseleiba sanykst. Sirds to loba beja, cik godu nūgulēja.

Niu fermu klāvi aiz azara vysā sakrytuši. Tok i beja nūlaisti da rūčkys. Voi tī remontu taisēja voi kū. Lūgu izsyta pa dzārumam voi kai, tok i gūvs puszīmys ar apsormuojušom mugurom stuovēja.
Cytā klāvā to otkon lobys slauciejis gadējēs. Tei poša postneicys ciotka, lai jai myužeiga duseišona. Nu sātys lynsāklys nese, kotlā vuorēja, gūteņom piec atsanesšonys deve. Lai ūtruo puse lobuok atlāc. Vot i beja i gūvs, i izslaukumi, da i medali i obrozs iz gūda plitkys pi cīma padūmis. Kur niu medali palyka, kur obrozi. Vyss propula.

Vīnā kuormā vēļ pa šai dīnai mineralmāsli stuov. Nu cauruo jumta sateciejuši, sasalaiduši vīnā klucī kai lada gobolā. Vīnys dīnys saiminīki, voi ta breinums, ka izjuka i kolkozi, i tei ubogu vaļsts!
Jurīne krīva laiku laiku gaideituoju nacīte – ot jau lobuma atroduši, vutini i pasauļa pluovi. Lobuok bejs… Da kas tī lobuok beja. Tik ka dzert lobuok varēja i struoduot navajadzēja. Pīroduši pi vysa gotova. Ni tod taidi dzeivuot muocēja, ni niule. Valna vutini! Poši bodā apmiers, a nazkaida kieneņa gaidēs. Kruščovs jim voi Brežnevs. Ot jau atroduši lobuma. Ka naveižoj rūku kustynuot, to nikas tī naratavuos. Ni Dīvs, ni kieneņs.

Kai postneica ar sovom spletnem beja prūm, Jurīne naizturēja. Lai kaids tys bārns, vys sova mīsa. Pret vokoru sasataisieja ceļā i aizguoja iz Cukrim da muosiņuškys. Vys jau sovs cylvāks, vys kuo pasaceis. Obejis sāda mašynā i nūbrauce piec tuo bārnāka.
Tuo skota jei naaizmierss da myuža gola, lai cik ilgi dzeivuos. Bārns kai dzikars zam golda, acs viņ speid car palākuo i grumbuos sarauto goldauta molu. Kai īguoja ustobā, kači paspruka kur kurais, a poša vacuo Brone kruokdama gulēja gultā kai luova.

Itaida muoteite, a sāta aizlaista da napazeišonys, ņuotris i dodzi pa lūgu ustobā aug. Da i ustobā pošā arama kuorta iz greidys – nazkaidi ni to solmi, ni putekli, nazkaidys skaidys i sakaļts sīns, vysur staipuos lupotys, izsvaideitys vacys tupelis. Grīsti taidi zami i malni, ļustra vaca i ar ziernūklim aizauguse – bobuli kas bobuli, na dzeivuotuoji. Breinums, kai zīmā tī sīnys syltuma tur, vysi pakši izarūziejuši, da i ceplis puorpleiss i nūkvieps malns.
Moza bārna tī navarēja pamest a ni sokoms, koč i cik glups voi na sovs. Navar tok ļaut pagaist cylvākam ni par kū. Jau moz ka ar muoti itai nūtyka, bārnam tok vajadzēja koč kuo lobuoka iz pasauļa īraudzeit. Mozs ir mozs. Pajiemi kliepī i aiznesi.
Meitine ļuovēs izviļkt nu pagaļdis, nasacēja a nikuo. Ni ūrce, ni spirinēja. Jurīne juos ītyna sovā jakā i pajēme rūkuos. A izkoltuse, a mozeņa. Kačalāns, ni bārns.

Ari mašynā ļuovēs pajimt kliepī. Ni naīsapeikstēja. Svora tī nikaida nabeja, izkoltuse kai skaida, vysi kauleni radzami, pīre vīnūs blusu kūdumūs. Vērēs kai mežuons, muti paplātuse, rūkys vys mutē buoze i nazkū ņūrdēja sevī. Ni runuot taida muocēja, ni tolkam staiguot – jau čut ni treju godu meitine.

Pyrmuos nakts bārns vys rauduoja, vys klīdze kai namaneiga i sauce nazkuo. Voi muotis, voi kaču, kas juos zyna. Saprast tī nikuo navarēja.

Par cik laika apsamīrēja i pīroda pi Jurīnis. Nūmozguota, atvutuota i sasukuota izavēre jau piec bārna. Lobā maizē atsakūpe i vaira nabeja buola kai smierts. Pajimta rūkuos nasasaruove i jau poša glaudēs kluot. Ni sūļa bez juos paspert navarēja. Vysu vajadzēja redzēt i zynuot. Da kū tī, bārnam bārna zynuošona.

Pasprukuse pasaulī, meitine auga acim redzejūt. Ka pyrmajā laikā namuocēja i iz pūdeņa aizīt, narunuoja nicik, daspīst atsasēst iz krāsla i lizeikys rūkā pajimt navarēja, to piečuok jau poša ruope iz krāsla, ucynuoja leli kliepī, dzīduoja. Poša nūmozguoja sev i muti, i rūkys – ni dzeita, ni dzonuota. Kū tī, vysā glups tys bārns, paļdis Dīvam, nabeja. A vyss cyts Dīva i ļaužu rūkuos.

Jurīne pyute vīņ, tok kū dīnys, tū tyka spraunuoka. Ka jau beja apsajāmuse tuo krysta nest, to juonas beja da gola. Jei poša breinuojous i navarēja atsabreinuot, kur juos godūs tik daudz spraunuma jemās, kab mozam bārnam pakaļ izskraideitu. Taids tok nazyna ni mīra, ni atpyutys – īt kai atamans. Taids var i okā īsaveļt, i azarā ībrist, sātai guni dalikt nazinejūt voi vēļ kuo trokuoka. Voi moz breinumu dzierdāts. Saprašonys to tī vēļ nikaidys nabeja, tik ka lela dūša skrīt, lēkt, krist gar zemi i gruobuotīs ap vysom lelūs ļaužu dzelom i dareišonom.

Jurīnei beja jūceigai, kur jemās spāka. Vēļ pyrma godu diveju dūmuoja likvidēt gūvi i saimisteibu – cik jei tuo pīna ād. Tik daudz i nu piļsātys var atvest voi siebrineicai papraseit. Tok niu paaudzs i sovs cyucalāns, i taipat vistenis kākinoj pogolmā, suņam ar kaida pīna lase juoīlej. Niu pajēme tū kucalānu, tys tok vysā nu muotis ciča. Bez pīna i nadūmoj. Taids bārns pošam līk sasajimt i dūmuot iz prīšku. Dorbi poši atsaveice nu rūku, dūmuot, i poša jaunuoka palykuse.

Jurīne vys pyute par dāla nalaimi – kas tuo bārna školā palaiss, kas pavuicēs, ka tiks leluoka, a stīpe sovu krystu, cīši narunuodoma. Piec veira smierts itys beja pyrmais cylvāks, kas kasdīnys jai beja sūpluok. Da vēļ vaira – ni atsakaut navarēja, vys pakaļ staiguoja i až mutē vērēs, kuo jauna gaideidama. Nu cylvāka jau tī vēļ beja pamoz, tok vysleidza Jurīnei tei beja kai jauna dzeive, jauna atsajimšona.

Jei otkon beja stypra i poša tyka golā ar vysu. Poša i bez izaugušuo i pasaulī aizguojušuo dāla. Da i tam kuo paleidzēt varēja. Kaidys ūlenis voi pīna lasis īdūt, kū tī iz akmiņu pīpierksi. Nu sātys vys lobuoks. Da i niu meitini dabuojs, pavysam cyta dzela. Dūmuot, i pats kai cyts cylvāks palics. Jau i škola zam beigu īt. Ite labi, ka napamete. Vys vuicuos i vuicuos. Voi ta moz spāka vajag.

Veiks školu, vys dzeive nūsakuortuos. A bārna Jurīne dasavērs. Navarēja i īsadūmuot, kai bez juos ogruok beja dzeivuots. Vys dzeiveiba sātā. To tī, to tī. Verīs, jau i vystu padzeit nu duorzeņa var pasyuteit, jau i ūlu salaseit muok. Pacīteibys to nikaidys, tok vys i paravēs kuo voi ūdzeņu palasēs.

Četru godu meitine varbyut i nabyutu lels cylvāks, nikaidys lelys saprašonys tī nabeja, ni gudreibys, kab parunuot taipat par dzeivi voi puorrunuot kaidys dzelys. Tik nikod navarēja saprast, cik tys susurs zyna i cik jis saprūt. Cytu šaļti runuoja kai lels cylvāks, izspēre uorā taidys runys, ka Jurīnei nūšļuka skusts, cytu šaļti otkon beja moza i žālojama napraška.

Kab nabejs tuos kryumu meitys, pa laikam Jurīne īguoduoja, tuo bārna tok nabyutu. Dzeivuotu vīna kai i da šam. Ak jau dzeivuotu. Kū ta dareitu. Paadeitu kuo voi sasprāstu kaidys dzejs. Teļvīzera pasavārtu.

Jei vērēs iz bārna, kas pogolmā ar maizis druponom mīluoja vystys i suni – vīna drupona pošai mutē, vīna visteņom, vīna kucalānam. A tys prīceigs lāc i mutis lyzgoj. A bārns smejās. Jei vaira natyka gudra, kai byutu bejs lobuok.

Kai tys valnāns zynuoja, kas Jurs jei beja, muote natyka gudra. Kū jis nu tāva voi muotis saprota. Kotru pīktdinis vokoru dāls ībrauce sātā, nazkū padarēja pa nedelis golu i tod atpakaļ iz Reigu. Cik ta jis te beja, a bārns kai aizmaduots.

Jei navarēja i nūsavērt, breinuojuos i navarēja atsabreinuot – kai pīktdīne, tai bārns vaira na sevī, vys iz ceļa gola verās, lelis pucej, skraida kai pasacāluse. Kai Jurs sātā, meitinis i naredzēja – kluseņa vys tytynuojuos ap reidzuonu, nazkū vaicuoja, stuostēja, tāvam kliepī kuope. Jurīne tī varēja i pagaist, nivīns i namaneitu. A Jurs i pats kai aizadedzs – kai sātā teik, bārna nu ocu naizlaiž. Voi molku školda, voi nu klāva syudus svīž, a tys kai turks sūpluok sēd i nazkū tūrkš. Kai aizbūrta taišni. Pakaļ staigoj, runoj nazkū vīnā runuošonā – ni tī tolka, ni saprasšonys. Sēd iz laipenis, cikom tāvs ar laivu azarā zivīs brauc. Kai reits, tai jau agri augšā i pi tāva zam deča. Ni vuiceita, ni runuota.

Piedejūs mienešus Juram leidza atbrauc i Līne. Tepat Rēziknis meituška, tik Reigā dzeivoj i struodoj. Līne Jurīnei pateik lobuok. Taidu jei i beja īdūmuojuse sovu vadaklu – pavuiceitu i saprateigu. Cyta dzela – pat muzykys školā guojuse, poša struodoj i seve baroj, cytam iz kokla nadzeivuos. Niu vēļ dzīd korā, tok jau bolss. Koč i nikaidā lelā omotā nav i nikaida lela dorba nastruodoj, tik nazkaidā kantorī papeirus cyloj, vys jau naudys deļ Juram koklā nasakuore. Reizē veiks školu, lai tod dūmoj, kai dzeivuot. Vys leli cylvāki, lai poši i guodoj.

Galeigi zemē svīžama tei meita nabeja. Piertī Jurīne nūsavēre, ka dzemdiejuse vēļ nav. Varbyut ar puišim ar tolkam dzeivuojuse nabeja – voi ta jei napazeitu tuo skota, ka buoba kotrom biksem pakaļ verās. Taidu muoseņu pa acim nūsaviersi.

Ka Līne nastūs iz lela, tože saceit navarēja. Vys, atbraukuse nu Reigys, dasāda pi golda kai cylvāks i apsavaicuoja, kai īt, kai Jura mamai veseleiba, kas jaunuoks pasaulī. Dūmuot, ka poša teļvīzera nasavārtu voi Reigā vaira jaunumu nadzierdeitu. Kū ta Jurīne, ite, azara golā, vīna poša dzeivuodama, var zynuot.
Mareitis, svešuo bārna tože prūm nagryude, nasmēja i nadrycynuoja. Koč kaida jaunai mārgai tī dzela byutu par itū svešū kačalānu. Vys jau Līne raudzēja īsadraudzēt ar meitini, a tei tik koktā raunās – až kauns par taidu mežuonu. Kab Jurīne nazynuotu, ka bārns teiri saprateigs i pruoteigs, varātu dūmuot, ka drusceņ nagudra tei meitine ir. Kai sveši ļauds, tai globojās kai nu smierts. Dūmuot, sazyn kuo jei padarēs. Tok voi ta bārns vaineigs. Kū jis loba iz pasauļa redziejs.

Postneica, i tei Mareitis tolkom nabeja redziejuse. Kai pasajuovēja ceļa golā, bārns globuojuos. Vys Jurīne raudzēja kuo saceit, a kū tu zvieralāna izškoleisi. Tiks leluoka, vys pīsajims pruotā. Voi ta zalta dzeive bejuse. Taipat koč kū ta taids bārnāks saprūt. Verīs viņ, pi Līnis jau daroduse. Koč i raunās maleņā, a vys rauga podīt i apsavērt, kuo ta tei loba nu Reigys atvaduse. A zam prūm braukšonys až pakaļ skraida. Napuorīs ilga laika, vys sasaprass.

Par postneicu moza bāda. Jurīne tože ar taidu narunuotu, kab vale bejuse. A naudys to vajag, vys kaidu gazetu atnas. Da i var izzynuot, kas nu jauna. Kurs mirs, kurs pi dzeiveibys. Tik ka, zmirka taida, ak jau nosoj pa pasauli spletnis, ka Jurīne bārna nemeiļoj, tur gola ustobā kai zvieri i ļaudim naruoda.
Kū tī. Kaida ļaudim dale par Jurīnis dzeivi. Te paspletničēja, te jau aizmiersa. Ar Līni to bārnam vaira byus dareišonys kai tū valna postneicu. Vys jau kai nabejs.

Cik tī klopotu beja, cik nūsajimšonu, cikom Jurs bārnu pīregistrēja kai sovu bārnu. To papeiru taidu, to itaidu. To aplīceibys, to nūroksta.

Dzymuse taipat dzeraunē, meitine beja bez kaidu papeiru. Dūmuot, ka taida cylvāka pasaulī i nabyutu.
Īsaukta par Mareiti, jei nabeja ni Marta, ni Marija. Nivīns jau nazynuoja, kū juos muote beja dūmuojuse, ratu reizi pi pruota byudama i sovu kryumu bārnu par Mareiti saukuodama. Nu Bronis tī savaicuosi. Tai tik alimenti pruotā. Da kaidi tī alimenti. Prīcuojusēs, ka tīsā napadeve par bārna kātavuošonu. Koč kū tī besa pīruodeitu – kas bejs, izbejs.

Tai i papeirūs īrakstēja par Māru, Māreiti. Lobuoka padūma tei špidrilka pogostā nazynuoja. Kai ta mozu bārnu sauksi par Mariju, tys jau taidu vacu veciņu vuords.

Tiks leluoka, byus Muora. A to pasauksi par Māreiti, zam vacuma vysi smīsīs. Vuorda to iz vysa myuža līk, na vīnys dīnys. Tī vyss cīši labi juoizdūmoj. Nūsauce, eiku, siebrineica sovu dočeiti par Irenu. A niu pīruodi – Irēna voi Irina. Pogostā krīvuška piec kara aizrakstēja par Irinu, a pasē to Irena, pa čiuļu mūdei aizraksteits kai Irēna. Cik jimšonuos beja, cikom papeirus sataisēja i zemi puorrakstēja. Dūmuot cik cylvāku zam tūs papeiru globuotūs, na sābru Ireneite.

Špidrilka kosuos pa nazkaidim papeirim, meklēja lykumu i pantu. Jau tai beja nūsajimšonys, cikom dabuoja papeiru, ka taids bārns eistyn pīdzims i nav kur pa pasauli sagruobuots voi nūzogts.
Par obejom izdūmuoja – lai jau byutu Māra. Tai ass juobyut – vaļsts volūdā.

Ka Māra, to Māra, vys jau školā vīgļuok pasaukt byus. Pošai to gon mēle nasanese tai uovētīs. Kaids tī mārs voi namārs, ni kuo mierej, ni namierej.

Jurs, padzierds ituos vuorda dzelys, nazkū ūrce zam daguna – voi vuords napatyka, voi īguoduoja sovys bryutis bruņču. Kas jam tī kuo vaicuoja, voi jam beja laika i saprasšonys ar bārna papeirim skraideitu.

Kai čygonka tei kryumu mārga tymā vosorā piec Bieržgola bala beja apleik biziniejuse, pasajuoveidama to pi Sprūdža veikala, to autobusa pīturā. Cikom jau puiša apjuoja. Tai i sabizinēja rasna vādara i sovys nalaimis.

Moš vēļ šudiņ byutu dzeiva. Kū tī. Jurīne pyute otkon. Cyukai āstu juopadūd. Lai pašlopoj i guļ. A to, dzie, klāvam jumtu ceļ. Jau bļaun.

Līne tuoļuok nasaklausēja. Kas nazynuoja Jurīnis volūdys – grīzēs i grīzēs iz riņča. Cikom jau otkon nu suoku. Juosaceļ, juoīt, juopadūd tam syvānam āstu. Jau bļaun nu klāva ratonkys, jau ceļ jumta nūst. Vys dzeiva radeiba, sova prosa.
Kaida tei dzeive beja, vylks juos zyna. Tik kotram kustūņam tože beja juo dzeive, plykuo dzeiveiba. Taids prasēja ī iesšonys, i dasavieršonys.

Tik vyss vīns. Te dzeivs, te mirs. Cikom dzeivs, juodzeivoj.
Līne guoja ar cyuku spani iz klāvu. Pa saulē sakorsušom betona plitkom, pa izkoltušū zemi. Leita nav bejs nu juņa beigu.
Pi plitys īgruobe sakopuotūs buļbu, apjauce taipat ar rūku. Myltu kluot. Putrys. Vokorā otkon byus juovuorej, reit otkon iz Reigu. Tai paīt tei dzeive.

Jei pieški sasajuta tik vaca. Ite beja tei dzeive. Poša eistynuo dzievis garša, pats smuords Apjaukt spanī cyukys iedīni. Sylta saule iz bosūs kuoju. Myusys sylduos saulē i lidinej. Vysta daīt, pagrūza golvu i olkonai kņuoboj syvāna putru, daskrīn ūtra. Kecineidamys ād i runoj. Par šaļts saskrīs vysys vystys, paēss i tod liksīs kur pīsaulē gulātu i purynuotūs. Laime.

Tai beja dariejuse juos mama. Taipat baba i probaba.
Cik sīvīšu beja bejs, tik juos beja baruojušys, slaukušys, guoduojušys i kūpušys. Bārnus, lūpus i vysu dzeivi. Kai gryutu nostu. Kai pošu svareiguokū aizdavumu. Nasušys i guoduojušys. Sorguojušys i ļūbiejušys.

Syvāns bļuove nabolsā, až auss kryta cīši. Čut spaņa naizguoze. Tod laimeigs šļopuoja iedīni. Iz aušu putra, navar jau maitiņam īlīt silē, kab nikuo naizlītu. Kū cyuka zyna nu parāda. Ka tik mudruok ēst. Ni navar pīgalēt – golodna i golodna. Paād i kreit iz suonu. Guļ da cytys reizis.

Līne īlyka spanī atlykušuos buļbys, izkasēje ar rūku kotlu. Juolīk vuoreitu. Otkon jaunu kotlu, vokoram napītiks. I tai vysu myužu.
Te beja tei laime. Jei pieški saprota. Nazkas lobs.
Bezdeleigys klīdzīņs. Kucalāns aizmidzs paienī pi okys. Pa mīgam rausta depis i skrīn. Bezdeleigys lidoj i lidoj, klīdz i klīdz. Laikam vonoga īraudziejušys. Sunalāns nadzierd nikuo, guļ cītā bārna mīgā. Mareite tože – padzāruse slauktuo pīna i nūlykta pušdīnis laikā.

Jurs vokorā nu azara atness zivs, Mareite, pagruobuse nazkaidu zivteņu, muonēs suneiti ustobā. Runuos nazkuo. Cikom saprass, ka suņam zivu navajag.

Sylts gaiss. Vosora. Itai byus vēļ ilgi. Itai sprostai. Nikuo svareiga iz pasauļa. Tik itai. Kai tys niule gulstās i kreit, kai īsalej acīs i palīk iz myužu. Dzeiveiba.