Vita Viļuma AILIS
Par mani. Bierneibā beju sadūmuojuse sev pseidonimu – Emma Krisvolla, bet niu asu saprotuse, ka juobyut cylvākam pošam cylvākam, gona globuotīs i gona globuot. Draugim vīnkuorši Trokuo voi Vitaļix.
Rokstu, partū ka dzeivoju, navys rokstu, kab dzeivuotu.
***
Es grybu pasaceit, ka ceļš jau ap
Zīmysvātkim izabeidz.
Sietnīks bez dorba, žurnali bez vuoku,
Muni putynu spuorni vēļ Afrikā un
Es namuoku pasaceit, kas grybu byut reit,
Deļ tuo, kas beju vakar,
Gribieju pasaceit, ka daiļa tova volūdeņa –
Kei dzaltons žvyrs, kei izabeidzs polarais tvaiks.
Ir izmysuma prīca, ir rauti mīsys goboli – tryukst,
Partū ka apsatryukst pošys patīseibys.
***
Zīdi – peipiņu cakul,
Zīdi – ryuguļa kruška,
Zīdi – peliejums iz maizis,
Dzīdi – uorpruota mute.
Dzīdi – bērēs i reitūs,
Zvīdzi – dviesele saplāstuo,
Dzierdi – zīdam suņa asti,
Smierti – aizmiersti i neisti.
***
Izstaiguošu klusu sātu,
Uobeļneicā dvieseli pakuordama.
Kab Dīveņam boltu siržu,
Syltu lyugsnu naapsatryuktu.
Kab klietī klusi čuksti sorkonūs
sapynūs nasadagtu.
Zam rudzu stota pamesšu Tevi –
prīcojīs un līksmojīs,
Rosainuo Latgolys pīre.
***
Lobskaņa kastaņkūkūs
Pustukšumā mūkuos.
Tovuos rūkuos
Lūkuos
Lela sauve paleidzeibys
Bez spāka radeitys.
Gar molu
Kolu tovu dzeiveibys golu,
Lai nasamūka
Rūkuos tovuos
Atpesteišonys
Olkstūšuos.
Es, kas nanas
Važu garu
Zam kastaņu cakulu
Paglobuotu – ar laiku,
Tik baisu – nasamūki, reibušais.
***
Sajiemu viestuli soltu –
Tev asūte bolta sakta pakryutē,
Lynu dečī jau kūdis caurumus
plieš un zam tovu
plaksteņu suopeigu
puormatumu Dīveņš cierš.
Tova adrese aiz režģu,
Zam bārzu padušu.
Tu aicynoj pi sveceitis
augšamcelšonūs i pīdūšonu gaideit –
tik ar munu krystu
atbiļdi tovai atslāgai naīdūsi.
***
Tova plauksta munai
Pavasari aiz kažuka svīde,
Un tovi placi munus
pumpuru pliesšonā veice.
Tī trejžuburu zīmys laime
kabatā maņ ar aci mīdze.
Zīdūnī tovā munu
dvieseli smaids guldynuoja
un ar egļu pilneigim
spuornim tova pāda
munai laimi zam motu aude.
Tev mani kei sormu
Munā nakts sauleitē padzirdeit.
***
Čaps – mozs piersteņš viļneiti izjauce!
Čips – divatā kuope iz akmiņa zylā azara acī piļneibu maklātu!
Klaps – jau rūceņa stīpās, kur saule purpura motu ārkulu
dzeļmē mozgoj!
Špuks – tryuka leluo prīca nu zam kuoju tovu!
Ui – puorlaipuoji gar iudiņarūzis kausu, kab
slauceitu saulis disku sausu!
Voi – nav laika smeļt un līt,
tev juobyut tī, kur aust
dzaltoni reiti!
***
Un kļovam otkon kruosains pruots,
Tik tu vēļ speitejīs un kruoc.
Jai ābeci duovynoj un asteri
Pi blūzis kreveļainuo placa īstuodi!
Bosom, osorainom kuojom kļovs
Ar zorim atsavoda pi lūga tova –
Dedz sorkona, sadedz boltā,
Kristaldzidrā pokova noglā koltā!
***
Varbyut tu atguoji
un pakuori mīlesteibys
puorslu munys Zīmyssvātku eglis zorā!
Varbyut īnesi soltumu,
soldonu kaislis smuordu,
gurkstūšu laimis piceņu un
mozu laimis miceiti munūs
svātkūs…
Varbyut tu beji tys,
kas apsarmuot lyka
munom plaukstom, bet es namanieju
un nagribieju…
Nagribieju tevi sajust.
***
Ei, cīlova, boltuo lipa tu,
Giuņ gruobekli un tolkā trauc.
Ar dorba sporu syltu
Peipineite pļovā atvodys sauc!
Ui, dzeneit, kaliejs brangs
Un rupais dabys mīļuotuoj!
Peipineitei vardis draugs
Nu starka boltuma ir juoizagluob.
Mes jiusim syltu sīru sīsim,
Es, vuorna un žogota laipna
Aiz Muokūņkolna skrīsim
Piec Pārkiuņtāva ola spaņa!
Lai tak osora, peipineite soldona,
Na tikai zirdzeņš glauss pi kryušu tevi,
Meidēs koza syltā vokorā –
Caur kaļteitom cīsšonom meklej sevi!
***
Tu ļūbej caur sakluotu gultu,
Ar juoņūgu zapti syltu,
ar zierņu lokstu cakulim
Un ar ozūtē gludynuotu,
Spūdrynuotu, iz cepļa turātu spāku
Jam kuojis uovi.
Kab mīlesteiba tova nagrīztu
un asni naplāstu,
Tu peitū vaiņugu zaļu zečēs paglobuoji!
***
Šudiņ byusim zagli –
Čīpsim azarus, upu mozgus
Bezgaleigūs un
postortīsai puordūsim.
Nīdrē gradzynu dancynuosim,
Ar seņču elpu syurū gunei
Plaušys plēssim un smierts izkapti
skolūs tēssim –
Kam? Tev? Nā,
Mes tik atsadūsim jai –
Dzeivisprīcai modernajai.
***
Kei jei iz mane vērēs –
Greizsirdeibys veilis tryuka,
Tik solst maņ vysu myužu…
Jei nūcierta munus ūšus
Un poša uzvarys laurus apēde.
Tik nav muna spāka jiurā…
Kei jei speitejūt putys syta,
Īdadzynuotais atpleisa naidā.
Tik dzeivuot ar alkiunem tovā elpā…
Zīmys zvaigzni īelpuot, kab mes
Puorpleistu olkonā mīlesteibā.
***
Tovi sūliejumu breinumputyni
Munu izmisuma Feniksu
Ar suoli kaisēja.
Kab Tovā zelta rosā patīseiba
acs mīlesteibai
atrostu un izmisumu
gradzynā koltu.
Un muna smierts Tovā
suokumā aizablūdēja.
Sekoj sūleitajam un dzintara
krusa sakopuos nūžālojamūs –
kurim vīgļuok naticēt un naredzēt!
***
Un puordūts šudiņ
Uobeļlaika myglu namīrs,
Un vīglai solnys mugurai
Jau dereigums izabeidzs –
Izkrytušys saknis pi apguoztu
Baku placu;
Skuju zalenuma aizmydzynuoti asam mes.
Ar boltom polarluoča depem
Atīt prīšknūjauta,
Saprasšona skumja –
Atīt aizguojušuo aizmiersuma smeļdze.
***
Globojīs bibliotekā – nu juos ocu, motu,
Brīņ storp ailem, vēļ vaira grymsti.
Aizbāgu nu suopis, nūsaglobojūt suopē –
Nūlīdžu jiutys, bet aiz jūs turiejūs,
Grīžu venys, bet asni saslaucieju,
Pliešu varūņu gruomotys, bet zaudiejumu
Izrauduoju bibliotekā.
Kab aizbāgtu, ir juoatsagrīž, juopuorgrīž laiks
I juoatdūd sevi cytam.
Tu esi suopis vergs –
Skrīņ ap sovu dimenseju i metaforiski globojīs.
