Latgales Laiks: Mūsu dārgā maizīte

Maizes kombinātu, kas atrodas pie 2. maršruta tramvaja galapunkta Daugavpilī, nebijām apmeklējuši jau sen. Tagad šis uzņēmums saucas “Dinella”, taču galvenais ir nevis nosaukums, bet gan tas, ka, tāpat kā agrāk, svaigi ceptas maizes smarža jūtama jau no tālienes.

Tiesa, uz jautājumu, kāpēc maize sadārdzinājusies un ko no maizes cepējiem gaidīt turpmāk, AS “Dinella” valdes priekšsēdētājs Anatolijs Ņikitenko atbildēt nesteidzās. Kā noskaidrojās, viņš baidījās, ka par šo rakstu redakcija pieprasīs naudu kā par komercreklāmu, jo šāda pieredze sadarbībā ar vienu no “tautas” avīzēm ceptuves vadībai jau ir. Man nācās krietni papūlēties, lai A. Ņikitenko pārliecinātu, ka avīzei “Latgales Laiks” nav nekādu savtīgu mērķu. Redakcijai ir svarīgi, lai cilvēki saprastu, kāpēc maizes cena pēdējā laika nepārtraukti pieaug.

Mūsu sarunā iesaistījās arī ražošanas direktore Tatjana Kuca-Radosavleviča. Viņa un ceptuves vadītājs ir vienisprātis, ka maizes, kā arī citu pārtikas produktu cenas, bez žēlastības tukšo cilvēku maciņus. Pēc viņu domām, maizes cenu pieaugums ir objektīva realitāte. Maizes rūpniecībai valsts vairs nepiešķir dotācijas, kā tas bija agrāk. Lai gan maizes cenas pieaug, bet ceptuvju skaits Latvijā samazinājies pieckārtīgi. Izdzīvot šādos apstākļos spēj tikai nedaudzi, par mazajām ceptuvēm nemaz nerunājot. Agrāk labību no zemniekiem iepirka par 70–80 latiem tonnā, bet šoruden – par 140–145 latiem. Strauji pieaug ražošanas izdevumi, jo pastāvīgi palielinās arī elektroenerģijas un degvielas cenas. Pašreizējā maizes cena šos izdevumus bieži vien nesedz.

Mūsu zemnieki ir malači. Viņi cenšas būt sava novada patrioti, pārdodot labību vietējiem ražotājiem, lai gan varētu to realizēt ārzemēs par izdevīgāku cenu. Nelaime tikai tā, ka pārtikas rūpniecībai der ne vairāk kā 25 procenti no Latvijā audzētās labības, bet pārējā neatbilst standartiem. Veikt graudaugu agroķīmisko apstrādi pašlaik var atļauties tikai nedaudzi, jo tā ir pasakaini dārga, – taču bez tās iegūt labu ražu nav iespējams.

A. Ņikitenko uzskata, ka pircējiem nav iemesla apvainoties uz ceptuvi “Dinella”. Viņu maize, kuru cep no triju veidu rudzu un kviešu miltiem, ir salīdzinoši lēta, turklāt kvalitatīva. Jāatzīmē, ka “Dinella” par viszemāko cenu savu produkciju piegādā bērnu dārziem, skolām, slimnīcām un sociālajām iestādēm visā Latvijā. Kopā tādas ir trīsdesmit piecas.

Vidusmēra pircēji visvairāk pērk “ķieģelīti” – “Rudzu” un “Lauku”, arī baltmaizi “Galda”. Un ne tikai tāpēc, kā tā ir vislētākā, bet arī tāpēc, ka pēdējā laikā būtiski uzlabojusies tās garša. Vai tad velti uzņēmums iegādājies dārgo raudzēšanas un miltu plaucēšanas iekārtu?

Pirms kāda laika firma “Dinella” bija vienīgā tostermaizes ražotāja. Daugavpilī ražotā tostermaize “Vita” 2004. gadā starptautiskajā izstādē “Riga Food” saņēma zelta medaļu.Jaunajā gadā uz dažu maizes šķirņu iesaiņojuma ir skaitlis “40”, jo ceptuve “Dinella” drīzumā svinēs 40 gadu jubileju.

Jebkura uzņēmuma zelta fonds ir tā darbinieki – “zelta” cilvēku ir daudz arī uzņēmumā “Dinella”. Tā kodolu veido ražošanas veterāni, kuri nav aizgājuši uz ienesīgākām vietām. Kurš gan labāk par viņiem zina, ka maize jācep ar dvēseli, lai gan process ir mehanizēts. Tomēr speciālistu problēma “Dinellā” ir visai aktuāla, jo īpaši vasarā. Iemesli ir visiem zināmi – zema darba alga, kura pirms nodokļu nomaksas nesasniedz 200 latus. Ievērojami palielināt algas vadība pašlaik nespēj, jo tad neatliks līdzekļu labības iepirkšanai. Diemžēl, pagaidām uz ES un valsts palīdzību nav ko cerēt. Droši vien, A. Ņikitenko ir taisnība, ka valstij pašlaik jāuztraucas ne tikai par darba roku trūkumu celtniecībā. Situācija ir tāda, ka drīzumā var pietrūkt maizes cepēju. Prestižu zaudē arī kādreiz populārā konditora profesija.

Diemžēl, A. Ņikitenko prognozes par maizes cenām ir visai satraucošas. Februārī Indija gatavojas Eiropā iepirkt 2 miljonus tonnu kviešu. Nav jābūt izcilam analītiķim, lai spētu iedomāties, kā tas ietekmēs miltu cenu un pircēju maciņus.