Latgales Laiks: Par vienu no baisākajiem pēdējo gadu notikumiem

Olga un viņas meita Valentīna nekad neaizmirsīs 30. oktobri, kad abas sievietes zaudēja labo roku. Traģēdija Daugavpils 5. bērnudārza veļas mazgātavā kļuvusi par vienu no baisākajiem pēdējo gadu notikumiem pilsētā.

Neskatoties uz pārciestajām sāpēm un šausmām, Valentīnai par laimi izdevies saglabāt grūtniecību un janvāra sākumā viņa gaida savu pirmdzimto. Abas sievietes ir atgriezušās no Rīgas ārstniecības iestādēm, pamazām atgūstas no notikušā un mācās dzīvot no jauna. Tieši gaidāmais mazulis dodot sievietēm spēku. Šajā īsajā laika posmā abu dzīve ir krasi mainījusies, taču nedz viena, nedz otra nekrīt izmisumā, bet, tuvinieku atbalstītas, domā cīnīties par taisnību, vēršoties tiesā, un pielikt visus pūliņus, lai tiktu pie roku protēzēm. Olga piekrita sarunai un pastāstīja par notikušo un abu turpmākajiem nodomiem.

Traģēdija agri vai vēlu bijusi neizbēgama

30. oktobris bijusi parasta darba diena, un nekas neesot vēstījis par nelaimi. Valentīna bija ienākusi apciemot māti un runājusies ar Olgas kolēģi, bet pati Olga bija iegrimusi darbā, kas pa šiem gadiem jau bija pārvērties rutīnā un nebija viegls. Sen jau Olga bija domājusi aiziet, taču esot diezgan spītīga un pieciešot jebkuras grūtības, turklāt nebijis viegli atrast citu darbu. Rokas ļoti nogura, strādājot ar veco padomju laika iekārtu. Audekls, kas sedz gludināmos ruļļus, sen jau bija nolietojies un kļuvis grumbuļains, traucējot veļu gludināt, tāpēc nācies taisnot veļas gabalus ar rokām. Olgai tas neesot bijis nekas neparasts, tāpat kā tas, ka gludināmā iekārta nekad nav darbojusies tā, kā tai vajadzētu. Arī drošības rāmis ticis demontēts jau iekārtu uzstādīšanas laikā, jo transportējot ticis sabojāts, stāsta Olga.

Viņas prombūtnē neviens bērnudārza darbinieks neuzdrošinājies iekārtai tuvoties, jo neprata ar to apieties. Viņa stāsta, ka padomju laikos vismaz bijuši atbildīgie par drošības tehniku, iekārtas pārbaudīja, tagad esot tādi elektriķi, kas no šādām iekārtām neko nesaprot. Olga saka, ka traģēdija agri vai vēlu bijusi neizbēgama, jo neko labu šādi darba apstākļi nesolīja. Izlīdzinot audeklu, iekārta pēkšņi ierāvusi roku. Meitas atrašanās tuvumā bijusi vien liktenīga sagadīšanās. Viņai ir bezgala žēl, ka Valentīnai nācies ciest, steidzoties mātei palīgā, taču meita sakot, ka citādi nemaz neesot varējusi rīkoties.

Valentīna sākusi strādāt bērnudārzā pirms četriem gadiem, vienlaikus studējusi Daugavpils Universitātē. Pa šo laiku laimīgi apprecējusies, un jaunā ģimene nu gaida savu pirmo mazuli. Par notikušo traģēdiju pārdzīvoja gan Valentīnas bijušie audzēkņi, gan viņu vecāki. Olga saka, ka atgriezties šajā darbā vairs nevēlas neviena no viņām. Valentīna pat plānojot studēt ekonomiku un meklēt darbu citā jomā.

Joprojām sajūt zaudēto roku

Olgas dzīvē tas nav vienīgais, bet jācer, ka pēdējais nelaimes gadījums. Pirms gadiem septiņiem viņa gandrīz aizgāja viņsaulē smagas asins saindēšanās dēļ, ko bija izraisījusi laikus nepamanīta kaulu slimība. Viņa stāsta, ka pabijusi “tai saulē”, taču kāds Rīgas profesors viņu atgriezis atpakaļ. Vēl nebija to izslimojusi, taču pērn sekoja vēl viens trieciens – Olgai atklāja vēzi. Arī ar šo kaiti sieviete varonīgi tikusi galā, taču – atkal nelaime. Olga pieļauj iespēju, ka viņus vajā kāds sens ģimenes lāsts un pastāstīja, ka viņas vecvecākus reiz nospēris zibens, bet pašas tēvs pakļuvis zem vilciena un gājis bojā.

Attapties no pēdējās traģēdijas esot ļoti grūti. Olga saka, ka joprojām jūt sāpes neesošajā rokā, šķiet, ka labā plauksta savelkas dūrē, jūt tirpoņu, taču rokas nav. Tā sauktās fantoma sāpes varot ilgt pat gadiem. Pie šīs dīvainās sajūtas no jauna jāpierod, ik rītu pamostoties. Abas sievietes mācās un pielāgojas darboties ar vienu roku. Kopā dodas uz pārsiešanu, palīdz viena otrai saģērbties.

Klausoties Olgas stāstītajā, apbrīnoju abu sieviešu izturību un optimismu. Lai nenodarītu pāri savam mazulim, Valentīna esot atteikusies no atsāpināšanas līdzekļiem un cietusi mežonīgas sāpes. Viņa pārdzīvo, ka nevarēs savu mazuli paauklēt rokās, tāpēc meklē iespēju tikt pie protēzēm. Olga gatava arī pagaidīt vai iztikt ar parastu protēzi, taču Valentīnai visa dzīve priekšā un viņai būtu nepieciešama bioloģiskā protēze, kas maksā ap 12 000 latu. Šādas naudas ģimenei neesot, taču viņi ir gatavi meklēt aizdevumu un cer arī uz cilvēku atbalstu. Daudz esot palīdzējuši gluži sveši cilvēki, kuri nesuši ziedojumus uz slimnīcu, pārskaitījuši kontā. Palīdzējuši arī kolēģi no pilsētas bērnudārziem.

Par Valentīnas labo roku kļuvis viņas vīrs, kurš pēc notikušā dienu un nakti bijis kopā ar sievu, lai viņu atbalstītu. Olgas labā roka tagad ir jaunākā meita, kura aizgājusi no darba, lai palīdzētu mātei saimniekot mājās. Olgai ir pieci bērni. Jaunākais dēls strādā Īrijā. Viņš tagad uzņēmies vēl vairāk darba, lai palīdzētu māsai un mammai atveseļoties, bet rūpes par lielo ģimeni uzņēmies Olgas vīrs.

Dāvāsim Ziemassvētku brīnumu

Nāk Ziemassvētki, gaidīšanas un cerību laiks. Valentīna cer paņemt rokās savu pirmdzimto mazuli. Paauklēt savu pirmo mazbērnu vēlas arī Olga. Arī mēs varam palīdzēt piepildīt abu sieviešu sapni. Olgai un Valentīnai ir atvērts konts bankā, kur var pārskaitīt ziedojumus protēžu izgatavošanai.

VALENTĪNA SARBANTOVIČA 030583-10217, LV PARX0007880954000, Parex banka.
OLGA FJODOROVA 210558-10207, LVPARX0000956814006, Parex banka.