Otfrids Preislers MOZUO RAGANEŅA (fragments)

Mozajai raganeņai dusme

Nazkod dzeivuoja moza raganeņa. Jei beja tik symtu divdesmit septeni godi, tok tys deļ rogonu nav nikaids vacums.

Jei dzeivuoja sovā rogonys sātā, kas stuovēja vīna poša dzili mežā. Tai kai tei beja tikai mozys raganenis sāta, jei nabeja cīš kū lela. Tok mozajai raganeņai ar tū pītyka, šmukuokys rogonys sātys jei nabyutu i gribiejuse. Sātai beja breineigs vieja nūškībts jumts, leiks škūrstiņs i aiztaisamys lūgu ramys. A uorā beja izcalts maizis ceplis. Bez juo navarēja nikai. Rogonys sāta bez cepļa nabyutu nikaida rogonys sāta.

Mozajai raganeņai beja krauklis, kas muocēja runuot. Tys beja krauklis Abrakass. Jis muocēja nūkraukt na vīn ”Lobs reits!” i ”Lobs vokors!” kai sevkurs sprosts krauklis, kas īvuiceits runuot, a vysu kū cytu tože. Mozuo raganeņa cīši cīnēja jū, partū ka jis beja izmaklāti gudrys krauklis, kam par vysu beja kas sokoms, najemūt i papeira zam ķnuoba.

Apmāram sešys stuņdis dīnā Mozuo raganeņa nūsajēme, vuicūtīs čaravuot. Čaravuot nav nikaida sprostuo dzela. Kas čaravuošonā gryb kuo sasnīgt, nadreikst pasalaist slinkumaa. Vysupyrma juoīsavuica vysi vysmozuokī čaravuošonys muokslys seikumi, a lelī īt tik piečuok. Būru gruomota juoizjem cauri lopu piec lopys, nadreikst izlaist nivīna poša aizdavuma.

Mozuo raganeņa beja tykuse tik da diveji symti treispadsmytuos Būru gruomotys puslopys. Jei kai reize vuicējēs leita saukšonu. Jei atsasāda cepļa prīškā iz beņča, pajēme kliepī Būru gruomotu i čaravuoja. Krauklis Abrakass atsasāda jei sūpluok i vys nabeja mīrā.

“Tev juobur leits,” jis puormatūši krauce, “a kū tu bur? Nu suoku Tu līc leit boltajom peleitem, piečuok vardivem, vysa beiguos – egļu cykuržim! Maņ vys bais, ka tu i niule navareisi sasaukt rikteiga leita!”

Tod Mozuo raganeņa raudzēja sačaravuot leita catūrtū reizi. Jei lyka dabasūs sasaviļkt muokuļam, pamuove jam īt tiuļuok i, ka muokuļs jau beja viers jūs obeju, sauce: “Leisti!”

“Panejis!” krauce Abrakass. “Maņ ruodīs, ka tu jau pavysam esi sajukuse pruotā! Kam vysam tu veļ nagribi likt leit? Driebu knagim varbyut? Voi kūrpinīka nagleņom? Kab veļ bejušys maizis druponys voi koč rozinis!”
“Čaravojūt byušu puorsasacejuse,” saceja Mozuo raganeņa. “Jau mudruok maņ šod i tod ir tai gadiejīs. Tok četrys reizis piec kuortys?”
“Puorsasacejuse!” krauce krauklis Abrakass. “Es tev pasaceišu, kur ir vaine. Tu esi izklaideiga! Nav breinums puorsačaravuot, ka tymaa laikaa dūmoj par pavysam kū cytu!”
“Tev tai ruodīs?” dūmuoja Mozuo raganeņa. Tod jei pieški aizcierta cīši Būru gruomotu. “Tev taisneiba,” jei sirdeigai sauce. “Taisneiba, ka es nadūmoju par dzelu. I parkū nā?” Jei pasavēre iz kraukli. “Partū ka maņ ir dusme!”
“Dusme?” atkuortuoja krauklis Abrakass. “Iz kuo ta?”
“Mani tracynoj,” saceja Mozuo raganeņa, “ka šudiņ ir Rogonu nakts. Šudiņ vysys rogonys sasateik Bluča kolnā i doncoj.”
“Nu i?”
“Es vēļ asūte par mozu Rogonu daņčam, tai leluos rogonys soka. Juos nagryb, kab es juotu iz Bluča kolnu i doncuotu leidza!”
Krauklis raudzēja mīrynuot Mozū raganeņu i saceja: “Pasaver poša, symtu divdesmitsepteņūs godūs tu že navari gaideit, kab leluos rogonys teve jimtu par pylnu. Paliksi vacuoka, i byus tev vyss.”
“Ak tai!” klīdze Mozuo raganeņa. “A es grybu byut tī jau itūreiz! Voi saprūti mani?”
“Tys, kuo navari dabuot, juoizsvīž nu golvys,” krauce krauklis. “Voi ta kas mainuos nu tovu dušmu? Eimi pi pruota! Kū ta tu gribi darēt?”
Ite mozuo raganeņa saceja: “Es zynu, kū dareišu. Šūnakt juošu iz Bluča kolnu.”
Krauklis nūsabeida.
“Iz Bluča kolnu?! Tū tok tev leluos rogonys ir nūlīgušys! Rogonu daņci juos gryb doncuot vīnys.”
“Ha!” aizaklīdze Mozuo raganeņa. “Daudz kas ir nūlīgts. Tok, ka nasaļaun nūgiut…”
“Juos tevi nūgius!” paredzēja krauklis.
“Ai, glupuosts!” jei atsauce. “Es puorejom rogonom pīsavīnuošu tik tod, ka Rogonu daņcs byus jau suocīs. I, pyrma juos byus beigušys, juošu iz sātu. Tymā trikmīnī, kas itūnakt byus Bluča kolnā, nivīns nikuo i namanēs.”