Sergejs Kozlovs KAI ZAČAM SAPYNĀ PASARUODĒJA EZEITS AR LUOCEITI

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.
– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.
– A Ezeits?
– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!
– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?
– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.
Īguoja Ezeits.
– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!
– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.
– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?
– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.
– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!
Jī suoce dzert čaju.
– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?
– Baileigai, – saceja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.
– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.
– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.
– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.
– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.
– Nu, nu! – saceja Ezeits.
– I te… I te…
– Kas?
– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…
– Aiz kaļneņa?
– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…
– Nu tok! – saceja Luoceits.
– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!
– Kū ta es tī darieju, zam calma?
– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!
– A kū es darieju?
– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…
– A es? – pavaicuoja Luoceits.
– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.
– A es? – pavaicuoja Ezeits.
– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.
– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.
– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.
– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.
– Nabeja teve, – saceja Začs.
– Nā, beju.
– Nabeja!
– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.
– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.
– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.
– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.
– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.
– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.
– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.
– A ka tai, kas maņ beja leidza?
– A tev kas naviņ beja leidza?
– Nui.
– Maiseņš, – saceja Ezeits.
– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.
– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!