Kāds siltums daudzdzīvokļu mājā izdevīgāks?

Kāds apkures veids daudzdzīvokļu mājā ir izdevīgāks – individuālā malkas krāsns vai centrālā apkure, ko pašvaldība nodrošina ar malku, – to “Latgales Laiks” centās noskaidrot Nīcgalē.

Atgriežas pie malkas apkures

No Staņislava Ružāna dzīvokļa Nīcgales centrā, divstāvu daudzdzīvokļu namā, pretī vēdī siltums. Saimnieks apkuri nodrošina ar apaļajām malkas krāsnīm un plīti virtuvē, kas sasilda guļamistabas mūrīti.

Staņislavs Ružāns rāda daudzdzīvokļu nama pieņemšanas dokumentu, kurā teikts, ka māja uzcelta 1971. gadā ar malkas apkures apaļajām krāsnīm. Celtniecība noritējusi smagi, jo starpkolhozu celtniecības organizācijas celtnieki šādu pirmo māju bija uzcēluši Medumos un citas pieredzes neesot bijis. Tāpēc Nīcgalē viena šāda māja sabrukusi, un to vajadzējis celt no jauna. Māja, tai skaitā jumts, pagrabs, fasāde, sienas, novērtēta ar atzīmi “apmierinoši”, labs bijis tikai jumta pārsegs un krāsojums. Kopš cilvēki te dzīvo, viņi mokās ar ūdeni pagrabā, jo mājas pamati ielikti zemē, kas bagātīga ar gruntsūdeņiem.

“Toreiz mēs pārgājām no lauku mājas uz centru un sākām dzīvot šajā jaunajā mājā, kur apkuri nodrošināja trīs apaļās krāsnis, kuras kurinājām ar malku. Kad pienāca “labie astoņdesmitie”, mums ierīkoja centrālo apkuri. Redzat, radiatori saglabājušies. Toreiz mūs sāka uzskatīt par vecmodīgiem krāšņu dēļ, tāpēc mēs nojaucām divas krāsnis un boileri vannas istabā. Pienāca grūtie 90. gadi, un toreiz Ivars Godmanis aicināja atgriezties pie krāsnīm – bija enerģētikas krīze. Mēs atjaunojām vienu krāsni, uzmūrējām jaunu plīti, jo tur bija metāla plītiņa uz četrām metāla kājām. Jaunā virtuves plīts sasilda mūrīti guļamistabā. Mums nav karstā ūdens, jo nav boilera, tāpēc mēs ejam pie kaimiņiem uz pirti vai sasildām ūdeni tepat, uz plīts,” saka saimnieks.

Nīcgales pagasta padomes priekšsēdētājs Pēteris Stikāns pastāstīja, ka tieši 90. gados arī citu daudzdzīvokļu namu īrnieki, kas izmantoja centrālo apkuri, pārgājuši uz malkas apkuri. Tāpēc šobrīd vienā daudzdzīvokļu mājā darbojas lielā lokālā katlu māja ar malkas apkuri, bet citā mājā katrā dzīvoklī ierīkota atsevišķa malkas krāšņu apkure. Vienīgi pagasta katlu māja, kas patērē arī malku, nodrošina centralizēto apkuri divām daudzdzīvokļu mājām un pašvaldību iestādēm. “Toreiz 90. gadu sākumā notika iedzīvotāju sapulces, un tur, kur tagad ir malkas apkure, gandrīz visi īrnieki piekrita, ka māja tiks kurināta lokāli un ar malku,” atgādina priekšsēdētājs.

Patērē vairāk malkas

Staņislavs Ružāns dzīvo blokmājā stūra dzīvoklī, un māja katru gadu nolietojas, tādēļ krāsns apkure tomēr nenodrošina vajadzīgo siltumu, sevišķi vējainajās dienās, kad vējš caurpūš dzīvokli.
Arī saimnieks ar saimnieci nepaliek jaunāki, arvien grūtāk pašam sacirst malku un uznest to otrajā stāvā. Sešos apkures mēnešos S. Ružāns izkurina 12 – 15 kubikmetrus malkas. Malku lētāk nekā tirgū varot iepirkt gaterī, turpat pagastā. Pagājušajā gadā par malku saimnieks samaksājis 115 latus (salīdzināšanai – 1996. gadā par malku samaksāti tikai 48 lati), bet šogad malkas cena ļoti strauji pieaugusi. Pēc P. Stikāna sacītā, pašvaldība iepirkusi malku, kas maksājusi 12 lati (plus PVN) par kubikmetru.

“Ja mājas iedzīvotāji varētu vienoties, tad tagad būtu izdevīgāka centrālā apkure, jo malkas apkure gandrīz kļuvusi tikpat dārga, kā centrālā apkure un arī māja noveco, tāpēc malka jāliek krāsnī biežāk, un tad gaisa temperatūra ir +18 – +20 grādi,” teic S. Ružāns. Pašvaldībai vajadzīga simtprocentīga iedzīvotāju piekrišana, lai mājai pieslēgtu centrālo apkuri, piebilst P. Stikāns.
Kopā ar saimnieku ķeros pie rēķināšanas. Šogad pašvaldība iedzīvotājiem noteikusi jaunu apkures tarifu – 65 santīmi par kvadrātmetru. Ja šo tarifu pareizinām ar saimnieka 42,4 dzīvojamās platības kvadrātmetriem, tad tie ir 27,5 lati, kas viņam būtu jāmaksā mēnesī, ja būtu centrālā apkure. Visa apkures sezona S. Ružānam izmaksātu aptuveni 165 latus. Malkas izmaksas viņš prognozē vismaz 150 latus.

Staņislavs Ružāns saprot, ka aktuāla ir arī māju siltināšana, kas ļautu ieekonomēt naudu, kas jātērē malkai vai centrālajai apkurei. “Mūsu kāpņu telpā dzīvo pensionāri. Pagājušajā gadā pensijā nopelnīju nedaudz pāri 1000 latiem. Diezin vai manas pensijas pietiks, lai nomainītu jumtu, logus utt., jo ar sievas pensiju vien nevarēsim izdzīvot. Varbūt valsts vai pašvaldība palīdzēs iedzīvotājiem nosiltināt mājas,” tā domā S. Ružāns.
Pēteris Stikāns skaidro, ka pie jebkuras siltināšanas projektu finansēšanas kārtības – vai tā būtu ES fondu vai valsts nauda – noteikti būs vajadzīgs iedzīvotāju līdzfinansējums.

Tad nu pagaidām S. Ružāns savu dzīvokli apkurina ar malku un izvairās domāt par to, cik viegli vai grūti par apkuri būs gādāt vēl sirmākās vecumdienās.

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu “Latgales Laiks”