Skolotāja savā laimīgajā zemē

Pēc lielā ceļojuma atgriezies mājās, Annas Brigaderes Sprīdītis sastapās ar Lienītes jautājumu: “Vai atradi savu laimīgo zemi?” Mājās viņš bija pārnācis bez bagātības, bez brīnumrīkiem, taču pilns drosmes un zinātkāres, spēka un apņēmības.

Tā sagadījies, ka savulaik skolas teātrī spēlējusi arī Astrīda Petaško. Un tieši ar šīs lugas fragmentu viņu astoņdesmitajā dzimšanas dienā sveica tagadējie skolēni – Daugavpils ģimnāzisti. Liekas, arī A. Petaško ir atradusi savu laimīgo zemi – skolā, Daugavpilī, Latgalē, tepat Latvijā.

Uzrunājot Astrīdu Petaško, parasti nosauc kādu no trim vārdiem – skolotāja, logopēde, novadpētniece. Un tie skanēja arī viņas jubilejas reizē Daugavpils Valsts ģimnāzijā. Visbiežāk gan tika teikts vienkāršais un siltais – skolotāj! Par sevi viņa saka: ”Gadījās, kas iestājos šajā skolā kā ģimnāziste un kā ģimnāzijas skolotāja beidzu. Gandrīz sešdesmit gadus esmu saistīta ar skolu.” Astrīda Petaško dzimusi 1927. gada 18.septembrī Daugavpilī, skolotāju Annas un Andreja Švirkstu ģimenē. Vecāki meitai devuši zviedru princeses vārdu – Astrīda.
“Nepilnus septiņus gadus augu mātes un tēva aizvējā. Blakus vēl rotaļājās māsiņa Lūcīte. Mēs bijām laimīgi,” tādu viņa atceras bērnību, kas būtu bijusi vēl saulaināka, ja ne māmiņas nāve. Pēc daudziem gadiem grāmatā “Andreju Švirkstu atceroties” viņa rakstīja: “Tēvs bija mūs, savas meitiņas, pārliecinājis, ka mums tagad jādzīvo tā, lai māmiņa no debess tāles var mierīgi uz mums lūkoties.”

Andrejs Švirksts strādāja Daugavpils apriņķa valdē, bija sekretārs, tad valdes priekšsēdētājs, tad apriņķa vecākais, un Daugavpils pilsētas valdes priekšsēdētājs (1938.-1940.). 1941. gada 14.jūnijā 44 gadu vecumā viņš tika izsūtīts un 1955. gadā Gorkijas apgabalā mira.

Tuvinieku un labu cilvēku atbalstīta, Astrīda pabeidza Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultāti, taču par vēstures skolotāju viņai neatļāva strādāt. Viņa bija neatlaidīga un ieguva otru augstāko izglītību – pabeidza Maskavas Pedagoģiskā institūta Defektoloģijas fakultāti un kļuva par pirmo un ilgu laiku arī vienīgo skolu logopēdi Daugavpilī. Šodien viņu par savu skolotāju sauc arī daudzi Latvijas atmodas pirmo gadu skolēni.

Jubilejas pēcpusdienā dzimtajā skolā Astrīdu Petaško vispirms sveica bijušie kolēģi – Valsts ģimnāzijas un Vienības pamatskolas skolotāji. Vairākiem no viņiem jubilāre ir bijusi ne tikai kolēģe, bet arī skolotāja. Savā skolā viņa satikusi arī dzīvesbiedru – ķīmijas skolotāju Leonu Petaško, kurš nu jau ir aizsaulē. Te ir mācījušies arī abi dēli – Andrejs un Arkādijs. Un te, skolā, pārdzīvotais un izjustais izskanēja kopā ar kolēģiem dziedātajā un ar dēlu Arkādiju dejotajā “Silavas valsī” – kur “upe ko mums šalcot klusi stāsta, /Neaizmirst nekad to tev un man.”

Arī Astrīda Petaško ir rūpējusies, lai netiktu aizmirsti cilvēki, kuru devums bijis nozīmīgs skolai, Daugavpilij, Latgalei. “Ja mēs šeit dzīvojam, mūsu pienākums ir zināt, kas bijis pirms mums,” tāda ir viņas pārliecība. Jau piecdesmitajos gados viņa sākusi veidot skolas muzeju, gādājusi, lai cits citu atrod daudzi kara gados pasaules plašumos izkaisītie klases un skolas biedri.

Uzrakstījusi divas grāmatas par ģimnāzijas vēsturi ( kurai skolai Latvijā vēl ir tāda bagātība!), publicējusi daudzus rakstus avīzēs un citos izdevumos. Tādēļ tik patiesi jubilejas reizē skanēja ģimnāzijas direktores Guntas Mālnieces teiktais: “Skolotāj, jūs esat spoža zvaigzne pie mūsu gara debesīm!” – , atgādinot, ka 2002. gadā Astrīdas Petaško veikums novērtēts arī ar Triju zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.

Daugavpils Goda pilsoni bija atnākusi sveikt Daugavpils domes priekšsēdētāja Rita Strode, Daugavpils Latviešu biedrības pārstāvji, bijušie skolēni, kuri nu jau ir gandrīz vienā vecumā ar savu skolotāju, kurai padomā ir vēl daudz veicamu darbu.